|
 Darbā kolēģe man kā grāmatu cienītājam atdeva Alesandro Bariko "Zīdu". Kādu laiku pastāvēja darbā, un nu atnests mājās un izlasīts. Domāju, kā labāk izteikt savas domas pēc izlasīšanas, bet tad pamanīju, ka uz grāmatas vākiem jau viss uzrakstīts - tieši tā, kā ir:
"Itāliešu rakstnieks Alesandro Bariko (1958) stāsta par 19. gadsimta francūzi, zīdtārpiņu tirgoni, un viņa vairākkārtīgiem slepeniem ceļojumiem uz Japānu, kuru nolūks ir - iedvest jaunu dzīvību panīkušajai zīda tirdzniecībai savā dzimtenē.
Saaužot kopā Japānas burvību un noslēpumainību, gadsimtu mijas romantiku un liriski poētisku stilu, Zīds lasītāju nepieviļ. Savās smalkajās robežās novele ļauj mums ielūkoties vīrieša un sievietes dvēselē.
Zīds ir meistardarbs, kurā stāstīts par mīlu un zaudējumu un kuru ir vērts pārlasīt vēl un vēlreiz. Grāmatai piemīt tāds liriskums, ka ikviena epizode šķiet iemiesojam vārsmu. Šīs prozas kodolīgums sniedz patiesu baudu. Izsmalcinātais tonis atstāj brīvu vietu lasītāja elpai un iztēlei. Šeit katrs vārds ir patiess, katram žestam ir jēga un nozīme."
Vienīgā darvas karote ir nodaļa, kas drīzāk iederētos "Emanuelā". Pats par sevi tas nebūtu nekas slikts, taču nonāk acīmredzamā pretrunā ar liriski poētisku stilu un izsmalcinātu toni pārējā "Zīdā".
Grāmata izdota 2001.g., un nudien nezinu, vai to kur vēl tirgo. Ja kāds vēlas, var iegādāties no manis. Bet lieciet vērā, mīlīši, ka jūsu piedāvājumam jāpārvar mans atzinums turēt "Zīdu" plauktā, lai varētu kādreiz vēl pārlasīt.
|