| .Fransuāza Sagāna. Esiet sveicinātas, skumjas. |
[26 Sep 2005|11:26pm] |
Grāmatiņa nav nekāda jaunā - 1981. gada izdevums, un tas pats atrasts bibliotēkas ārā metamo
grāmatu kaudzē. Nu, labi, plauktā. Kāpēc? Droši vien tāpēc, ka lapas
krīt ārā no vākiem, bet, kā par brīnumu, vēl visas ir savā vietā, un
neviens jau tādu nodriskātu grāmatu lasīt nevēlēsies. Kur tad palika - nevērtē vīru pēc cepures un nevērtē saturu pēc iesaiņijuma (vai kaut kā tā) un, galu galā, grāmatu - pēc vākiem?
Skumjas - šajā skaistajā un nopietnajā vārdā es vilcinos nosaukt svešādo sajūtu, kas mani pārņem tik klusi un neatlaidīgi.
Skumju šajā romānā nav nemaz tik daudz, lai gan viss atkarīgs no
tā, kā uz to skatās. Ja aizrautīgi seko septiņpadsmitgadīgās Sesilas un
viņas tēva dzīvesgaitām grāmatā aprakstītās vasaras laikā, nepievēršot
uzmanību Sesilas pārdomām par savas eksistences jēgu, tad...nē, tas nav
iespējams. Nav iespējams viņas pārdomām un domām nepievērst vajadzīgo
uzmanību, kaut vai tāpēc, ka pirmo reizi savā mūžā viņa ir spiesta
pārvērtēt savas dzīves ne īpaši dažādās puses. Visa viņas dzīve sastāv
no alkohola, cigaretēm, izklaidēm. Nē, viņa nav narkomāne. Vienkārši,
viņas tēvs ir sieviešu aprindās iemīļots donžuāns, un tas, savukārt,
arī Sesilai paver ceļu uz attiecīgo izklaižu, vieglprātības un
nekādas-domāšanas dzīvi.
Līdz mirklim, kad Sesilas tēva dzīvē ienāk Anna. Jaukā, gudrā, nosvērtā, harmoniskā, pareizā Anna.
Grāmata, kas liek uz sievietes domāšanas stilu paskatīties ar citām acīm. Vīrietim liktu paskatīties ar citām acīm, t.i.
|
|