|
***
Cilvēki žvadz
kā sīknauda kabatā manā,
es pagrābju saujā -
nabadzība.
Vienu sudraba dālderi
uzsvied uz mana galda,
likteni!
Ja tev ir.
***
un nokrīt zvaigznes uz ceļiem
un lūdzas lai pastāsta
ceļmallapu
ceļmallapa ir pierakstīta
ar dzīves sīkumiem
bet zvaigznes klausās kā pasakā
izrādās ka zvaigznēm
nav sīknaudas
un tās neko mazu un skaistu
nevar nopirkt
***
Tad apstājas laiks,
Un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis
Un sviest uz vienu vai otru pusi -
Tam nebija nozīmes.
Un nebira ziedlapiņas.
Un nerūsēja dzelzs,
Un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Un tas ir tas skaistākais -
Ka mīlestība neprot skaitīt.
***
Drīz upēm skaidru
ledus acīs liks.
Kas gulbji aizlaižas,
tad trešā dienā snigs.
Bet grūtākais
mums būs šīs dienas trīs
bez gulbjiem un
bez sniega debesīs.
***
Es tevi mīlēju tik nedzirdami klusi,
tik nejūtams tev bij mans pieskāriens,
ka gadā tai bij zvaigzne nomirusi
un nebij pamanījis to neviens.
Tas akmens te vēl ir. Tik nepamanāms,
ar sūnu apklāts, viss tik zaļš un sens,
ja, ja tu arī kādreiz iesi garām,
tu nejutīsi, kurš ir dārgakmens.
|