|
Lasot Borhesu pirmoreiz, autors samulsina. Tad pamazām, iepazīstot stāstu pēc stāsta, var sākt iejusties Borhesa pasaulē, un tā aizrauj vēl ilgi pēc pēdējās lapas aizvēršanas. Par stāstiem rodas iespaids, ka tie nemaz nav stāsti- tās ir tikai prasmīgi pierakstītas idejas daudz apjomīgākiem darbiem, kurus Borhess viņam vien zināmu iemeslu dēļ nekad nav radījis. Katra ideja ir tik liela, ka tās atrašanās nereti tikai uz divām trim lappusēm pārsteidz. Bet katrs no stāstiem ir nostrādāts līdz perfektumam, liekas neiespējami atrast tajā kaut ko lieku vai iztrūkstošu.
Runājot par tēmām, kuras skar Borhesa stāsti- pārsvarā tā ir mistika, metafizika, fantastika, daži no stāstiem šķiet kā parodijas par teoloģiskām un filozofiskām problēmām. Plaši apspēlēta ir bezgalības tēma. Manu uzmanību īpaši piesaistīja dažos stāstos aizskartā literatūras tēma. Piemēram, stāstā "Bābeles bibliotēka" izteikta doma, ka visa literatūras vēsture patiesībā ir tikai alfabēta burtu kombinācijas- netīša izlaušanās ārpus visu iespējamo tekstu haosa. Vēl gribas pieminēt stāstu "Sazaroto taku dārzs", kurš vēstī par bezgalīgu un nekad nepabeidzamu romānu, kurā apskatīti visi iespējamie sižeta risinājumi. Sižetiskā līnija tikai stiepjas, nemitīgi sadaloties iespējamajos atrisinājumos, un tie tiek rakstīti paralēli. Katrs no tiem, protams, arī sadalās vairākās iespējās, kuras atkal sadalās un tā līdz bezgalībai.
Ja iepriekš rakstītais nepārliecina, tad atliek vien piebilst, ka grāmatā Jūs atradīsiet atbildi uz jautājumu- kur Umberto Eko rāvis idejas saviem darbiem "Rozes vārds" un "Fuko svārsts".
|