| 3:21p |
Starp augustu un septembri
Kad tieku pāri bēdām par to, ka dienas kļuvušas īsākas, katru gadu kā no jauna atklāju to, cik ļoti man patīk rudens gaisma. Tā ir bieza un dzidra. Un ēnās tumši zila tumsa. Mostos sešos bez modinātāja. Ārā ir krēsla, saule vēl tikai pacelsies aiz Mārupītes melnalkšņiem. Migla stāv kā klusa, caurspīdīga siena. Putni klusē. Pilsēta klusē. Virtuvē pustumsā vāru kafiju, gaismu neieslēdzot. Pēc tam ar kafiju sēžu gultā, skatos logos. Debesis no bezkrāsainām vēršas zilas, liepu galotnes kļūst rudas no rīta saules. Es domāju par to, cik ļoti man patīk. Vienkārši patīk. Es nezinu, kas tas ir. Dzīvot. Laikam tā to sauc. |