| 11:47p |
Šodien biju izstāžu zālē un noņēmu Kaislību. Man palīgā pieteicās burvīga asistente - septiņgadīgā kuratores meitiņa. Kopā nostrādājām divas stundas un viņa visā piedalījās. Parunājām par dzīvi un mākslu. Viņa teica, ka māksliniekiem mēdzot būt kaķi. Jā, jā, es piekritu. Viņa teica, ka tas tādēļ, ka kaķi nerunā pretī un neko sliktu nesaka māksliniekiem par viņu mākslu.
Ja nebūtu asistentes, man būtu bijis bēdīgi griezt pušu Kaislības diedziņus. Šis man bija mīļš darbs. Bet ar asistenti mēs spēlējām sarkanos džungļus, no kuriem beigās pāri palika tikai sarkani zirnekļi.
Kad objekts bija novākts, viņa palūdza sev mazliet diedziņu parūkai. Jā, viņa gribot sev tādus sarkanus matus kā Drošsirdei no multenītes. Uzdāvināju viņai diezgan daudz sarkanu matu. Un viņa aizskrēja pa izstāžu zāli tāda maza un zaļā kleitā, ar sarkaniem, sarkaniem Kaislības matiem uz galvas. |