| |
[Dec. 12th, 2014|11:52 am] |
Bērnībā, vecmāmiņas laukos,
nesenizraktajā piemeža dīķī - ķert lielās ūdensvaboles bija īpašs prieks.
Un reiz mēs 2 tādas aizvedām brālēnam-
tam, kurš bija mums vismīļākais no visu māsīcu/ brālēnu pulka.
Trāpījās noķert arī vienu tritona mazuli-
tā bija īpaša veiksme, jo tritoni bija ellīgi ātri.
Pa ceļam līdz brālēna mājām vaboles tritonu
gan apēda, jo skaidrs, ka salaisti vienā traukā
tādi zvēri nesadzīvos.
Brālēna tēvs nesamulsa, izvilka no garāžas
paprāva izmēra akvāriju, salaida vaboles un
pacienāja tās ar svaigām aknām,
tikmēr bērni salipuši ap to
mirdzošām acīm
vēroja notiekošo.
|
|
|
