|
[02 Dec 2009|07:27pm] |
|
jādara tik daudz, ka es nedaru neko.
|
|
|
[29 Nov 2009|02:00pm] |
|
Nezinu kas pie vainas - tuvojošās mēnešreizes vai mēness fāze, bet es jūtos pavisam slikti. Negribas nearvienu runāt, viss sķiet slikti - kārtējo reizi nāk domas augšā par to vai man tāds draugs vajadzīgs. Es saprotu, ka cilvēki ir dažādi, katram savi plusi un mīnusi, citam tā visa ir vairāk, citiem mazāk, bet man tā visa ir par daudz. Kopš sāku strādāt, visu laiku sanāk sēdošs darbs un es pieņēmos svarā, citu fizisko akivitāšu man arī īsti nav, tā kā tagad manu ķermeni "rotā" riepiņa un kāju ciskas ir kļūvušas lielākas. It kā jau nekas traģisks nav, bet enīvei. Pieļauju, ka savu pirkstu pie šī visa ir piešāvusi arī "Yasminele", kuru jau vairāk kā 2,5 gadus lietoju. No viņas arī man problēmas ar vēderu - mūžīgā sajūta, ka esmu pārēdusies. Nepatīkami, ja pēdējo reizi ēdu 6os vakarā, bet nākošajā rītā 10os ir tāda pārēšanās sajūta, ka nezinu, kur likties :( Cenšos dzert tik daudz šķidruma, cik iespējams, bet neko daudz tas nepalīdz. Jā, un tagad vairākas reizes dienā man jaklausās, cik man resna dirsa, cik es stulba un vispār neko nesaprotot. Katru dienu vairākas reizes šo dzirdot es nesaprotu, kāpēc es vēl vispār tur dzīvoju un esmu kopā ar viņu??? Nu nafig. Es garīgi esmu spēcīga, bet šie psiholoģiskie triecieni katru dienu mani lēnām grauž. Vai vispār kāda sieviete ir pelnījusi tādu vīrieti? Un kopš kura laika vīrieši domā, ka attiecības no vīrieša puses veido nauda? Ka pieteik tikai ar to, ka vīrietis nes mājās naudu un līdz ar to viņa pienākumi beidzas? Uz maniem pleciem paliek viss. Es arī gribu vnk sēdēt pie kompja un neko nedarīt, tik prasīt, kas būs vakariņās, kāpēc trauki, drēbes nav nomazgāti, kāpēc māja nav savākta u.c. Es arī gribētu nejusties nogurusi.
|
|
|
[19 Nov 2009|06:34pm] |
Šobrīd kā vēl nekad es gribētu atrasties un dzīvot citur, ne šeit, šajā Rīgas centra dzīvoklī. Kad ar kādu sastrīdies, tad tu cilvēku iepazīsti no viņa tumšās puses. Šī mana otra cilvēka tumšā puse mani biedē un galvā skan tikai viena doma - šādi es dzīvot negribu, šādi es dzīvot negribu. Es gribu normāli dzīvot, neuztraucoties par dusmām, kas nāk no otra par neizslēgtu gaismu, parāk ilgu kavēšanos, nenomazgātiem traukiem, nesavāktu māju. Kam to visu vajag? Bieži vien iedomājos, kā būtu, ja es dzīvotu viena. Bez viņa. Tajos brīžos dzīve man nešķiet smaga un grūta - nebūtu nekādu ikdienišķo psiholoģisko uzbraucienu, kas manu zemo pašnovērtējumu vēl tā sadragātu, nebūtu pārmetumu sev, ka neēsmu gana laba un šķiet, nebūtu jātiecas uz man izvirzītiem mērķiem, kas mani neinteresē utt. Es varētu būt atkal es. Tā jautrā, dzīvespriecīgā meitene, kas kādreiz mita mani. Ar dienu jo vairāk viņa pazūd manī. Man nav spēka aiziet, jo ikdienā tas sliktais kkā piemirstas, bet, kad ir attiecībās sarežģījumi, tas peld augšā. Katru reizi aizvien vairāk un vairāk.
Es atkal gribu elpot brīvi. Justies brīva, nevienam nepiesaistīta.
|
|
| #4 |
[09 Oct 2009|01:32pm] |
|
Visi dokumenti sagatavoti - atliek tikai gaidīt uzaicinājumu braukt prom no valsts.
|
|
| #3 |
[02 Oct 2009|09:28pm] |
|
Es esmu es un tādēļ es darīšu visu, lai dabūtu to, ko vēlos :) Esmu Napaleons :)
|
|
| #2 |
[02 Oct 2009|02:07pm] |
Pēc šodienas sarunas sapratu, ka visas manas cerības un sapņi bijuši veltīgi. Sapni piepildīt nevarēšu un pie tā esmu vainīgai tikai es pati. Es sevi ienīstu. Par to, ka grāk savas muļķības dēļ, tagad esmu sev iegriezusi :(
Gribas raudāt.
|
|
| #1 |
[29 Sep 2009|01:25pm] |
Visu šo mēnesi domāju par pozitīvo domāšanu jebšu domāju tikai pozitīvas domas par notikumiem, kuriem vajadzētu iestāties. Katru dienu piedomāju par to. Un mazliet sapņoju arī. Es tiešām gribu ar visu savu mazo sirdi un dvēseli, lai sapnis kļūst par realitāti.
Es gribu! Es varu!
|
|