Liena - Komentāri

Nu tad tā! Stāsts nebūs par mīlestību, par atnākošo pavasari un tml. Daudz prozaiskāk... Par vienām 30 minūtēm manā šodienā.

Viss sākās ar gluži lādzīgu nodomu izmest mazu loku ar meitu pa vietējo rajonu un nopirkt krējumu un sīpolus. Paņēmu bērnupie rokas,kassākumā gluži kā eņģels arī ļāvās vadāties, ar otru roku stūmu vieglos ratiņus, gadījumam, ja enģels pārdomātu un izrautos no manām skavām.

Drīz tā arī notika un bērns tapa sodīts ar sēdēšanu ratos. Aizgājam līdz sīpolveikalam, kur vis vēl noritēja daudz maz veiksmīgi. Kad izgājām ārā, sākās pirmās neveiksmes, jo bērns veicot dažādus koķetus trikus, izrāpojās uz ceļiem pa veikala durvju priekšu un saslapināja bikses. Gājām tālāk uz piena veikalu. Saplīsa rati un tālāko ceļu turpinājām ar mēreni ļodzīgu transportlīdzekli.

Pie veikala bija milzīga peļķe normāla dīķa lielumā, nācās ar saplēstajiem ratiem līst caur krūmiem, kas beigās izrādījās rožu krūmu stumbeņi, kurus mēs diemžēl uzarām. Neskatoties uz to, nevarējām arumus caurbraukt un nācās bērnu no ratiem izcelt. Viņš ļoti mērķtiecīgi aizdesoja uz peļķi un tur protams iegāzās, kā rezultātā bija jau vidēji slapjš līdz viduklim.

Nolēmu tālāko pārgājienu atlikt un iet uz mājām. Ieliku slapjo bernu atpakaļ saplēstajos ratos un pieliekusies konstatēju, ka tie smird pēc kaķa čurām. Acīmredzot kaķis , kas ložņā pa mūsu trepju telpu bija tur paviesojies.

Steidzos uz mājām. Laimīgi nonācām sētā un es jau cerēju, ka visas nebūšanas aiz vārtiem. Izcēlu meituno ratiem, lai atslēgtu mājas ārdurvis. Viņa , izmantojot gadījumu aizčāpoja līdz savai iemīļotajai vietai pie miskastes. Apmeta pāris lokus un vēlreiz nokrita, soreiz visā garumā uz muguras. Diemžēl mīkstais segums zem viņas bija ne tikai pelēkmelna sniedziņa atliekas, bet arī smuks slānis kaimiņsuņa kaku. Nu tā apmēram...

Un tikko vēl konstatēju, ka mājās izbeidzies veļas pulveris. Tagad tās drēbes stāv duškabīnē un ož. Bet es nedaudz relaksējos, kamēr bērns pieprasa mūziku.

p.s. mātes mani sapratīs:D


(c) Inese