zhultsakmenjlauztuves - speet izplauceet pukji no pelniem

nejaushi kafijas pauzee uzduuros Rukshaanes tekstam. shoreiz tieshaam ir par ko padomaat...

pat to pashu - kas ir miilestiiba...

Galvenokārt tie ir acu skatieni un itin kā nejauši pieskārieni, garām ejot... Un acīs tas ir rakstīts... (...)... Kad pēc mīlēšanās redzi smaidu...(...)Vārdi... ar vārdiem ir sarežģītāk, cits saka to "es tevi mīlu" katrai... cits tikai vienai un i tad tikai pēc laika pārbaudījuma... Mīļvārdiņus cits ciest nevar, cits bārsta arī sekretārēm...

Kad zobu sukas guļ rātni blakus... Kad nav jāprasa — ar cukuru vai bez?... Kad otrs jautri iesmejas, ja pie galda tev no mutes izsprūk drupata... Kad rīta kafija kūp divās krūzītēs... Kad nav jāizliekas aizmigušam, lai pārbaudītu, vai otrs, izejot no mājas pirmais, neaizmirsīs noskūpstīt... Kad pēc elpas uz sava kakla jau nojaut, kas otram padomā... Kad spējas dusmas apraujas pusvārdā, lai pasaudzētu... Kad tāpat vien nav vajadzīgs: "Kur esi? Ko dari? Kad būsi?"... Kad tāpat vien vari pavaicāt — kur esi? Ko dari? Kad būsi?... Kad par visām varītēm gribas pieklauvēt otram, lai tikai padalītos — kas par skaistām zvaigznēm šonakt, redzēji?... Kad jau februārī iedomājies par to, ko varētu uzdāvināt nākamajos Ziemassvētkos... Kad neniez visu laiku vaicāt — par ko tu domā?...

Sīki nieki, kas izveido to, kam nekas nav par šķērsli. To, kas spēj pastāvēt visam pretī, pieņemt visu, žēlot, ciest līdzi, izturēt uguni, plūdus un lavīnas — nedegot, negrimstot, nepaklūpot. To, kam nav šķēršļu un aizspriedumu, to, kas spēj piecelties no drupām un izplaucēt puķes no pelniem. To, kas spēj gāzt kalnus un radīt tos no jauna.

Milzīgs spēks, par to nav lielāka, par to nav varenāka, par to nav... trauslāka... Jo ir tikai viens mazs, mazs nieciņš, kas var nogalināt mīlestību.

Neredzēt tevi, kad tu skaties man acīs... No rītiem nesaklāt gultu, negatavot pusdienas, nesalikt plauktos tavas drēbes... Nošmaukstināt buču, pat nepamanot, kur tā nokrīt — uz tava vaiga, uzacs vai lūpām... Aizmirst novēlēt labrītu... Pirkt tev dāvanu pēdējā brīdī, aizmirstot noplēst cenu... Izrunāt tavu vārdu, pat nedzirdot, ko saku... Visu dienu strādāt un pat neiedomāties, ka varētu tev piezvanīt... Pārnākt mājās un ieslēgt televizoru, nepavaicājot, kā tev šodien klājies... Nesaskatīt tevi tavā tējas krūzē, bārdas skujamajā, matu sukā, kurpēs, piezīmju grāmatiņā... Teikt "es tevi mīlu" tikai tāpēc, lai nebūtu jāturpina saruna... Pateikt "jā, labi, mīlējamies" un turpināt domāt par rītdienas darbiem... Papliķēt pa muguru, lai nebūtu tev jāpieskaras... lai tikai nebūtu jāpieskaras... Sākt celties par pusstundu agrāk vai vēlāk un par visu vairāk vēlēties noskatīties TV šovu līdz galam, kad guļamistabā iedegtas sveces...

Viens mazs nieciņš.

Nevērība.

Pēc tās vairs nav nekā.