|
vakar pēc sešiem vakarā vadu savas dienišķās nodarbības Kongresu namā, līdz aiz sienas sākas baigais troksnis - bungas un timpāni pa gaisu, es savu mūziku cauri vairs ij dzirdēt nevaru... domāju, vot, stulbeņi, mēģinājumā ārdās. klausos tālāk - kkur dzirdēta balss - tā kā uz Ļeontjevu velk. pēc kāda laiciņa nav vairs miera un jāiet skatīties... dodos pa gaiteni kaimiņzāles virzienā savus loriņus grabinādama, atrauju durvis un attopos skatītāju pilnā zālē un man turpat degungalā stāv - tiešām Ļeontjevs!
tā es vakar divus zaķus reizē nošāvu - novadīju nodarbības un pabiju arī koncī. "na šaru"! |
|
ja es sāku komunicēt ar savām pārrakstīšanās kļūdām, grīnīgi tām "uzsmaidot" un taisot grimases, skaidrs - ir sasniegts nākamais līmenis. kā likts!
vēl drusku... |