šorīt dabūju pamatīgi nobrīnīties pati par sevi un par cilvēka dabu vispār. patiesībā taču mēs esam tikai tādi advancēti Pavlova suņi, kam "siekalas tek" reizēm tikai tāpēc, ka tām jātek...
sēdēju autobusā un pa logu ieraudzīju cilvēku, kura dēļ man ir daudz nācies pārdzīvot (lai neteiktu - ciest), daudz krupju nācies rīt, pat nesakošļājot... lai gan principā manā dzīvē šis cilvēks neko vairs nespēj ietekmēt, pat ja gribētu - sajūtas bija ne pārāk patīkamas.
bet kad es, izkāpusi no busa, sastapos "purns purnā" :) ar attiecīgā tipa autiņu, reakcija bija patiesi pārsteidzoša. manējā, jo es laikam netiku atpazīta. labi, ka bija jāgaida trolis un pieturā bija soliņš - uznāca "ļimiens", kājas ne pa kam negribēja vairs mani turēt. paskatījos uz savu roku, kas turēja telefonu - tā trīcam to laikam sen nebiju redzējusi. iekšēji trīcēja viss augums...
viss pārgāja, kamēr nobraucu dažas pieturas. un tad es tā padomāju... šīs sajūtas, šī attieksme laikam ir iekodējusies kkur dziļi dziļi zemapziņas līmenī. jo principā - lai arī nevaru teikt, ka ik pa laikam nenākas par subjektu šo to dzirdēt, mani šis cilvēks nevar ietekmēt. mainījušies gan apstākļi, gan mana attiesme, gan es pati. bet, acīmredzot, pāri nodarījums un pārdzīvojums ir bijis tik dziļš un pamatīgi iestrādāts, ka diez vai es kādreiz spēšu atbrīvoties no šīm "siekalām".
bet adrenalīna pietiks visai dienai. un miegs arī pārgāja...
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}