zhultsakmenjlauztuves - Post a comment

vakar dančuplača vidū pēkšņi saskrējos aci pret aci ar savu pamatskolas laiku labāko draudzeni... pārsteigums bija patīkams un neviltots - visu nodarbību bijām turpat blakus vien gorījušās...
viņa esot funktierējusi - esmu tā es vai ne. viņai 'edz stāstīts, ka man mati īsi - kkad teļļukā rādīja... a man tagad krēpes tā kārtīgi līdz pleciem jau.
un tad es tā padomāju - diez kā es kopš tiek laikiem esmu mainījusies? vai tiešām tik ļoti? jo viņa mainījusies nav - nu gandrīz nemaz... bet man atpazīt grūti!

vakar vakarā sāka sāpēt sirds. fiziski un neatlaidīgi... aš pat aizdomājos - vecums vai nāk virsū! :/

šodien pusdienlaikā jādodas palūkot, ko var darīt saulainākas nākotnes - "sava kaktiņa" jautājumā. - brr!