zhultsakmenjlauztuves - Post a comment

Jau sen esam izšķīrušies. Pavisam sen. Nekas nebija par iemeslu, lai turpinātu būt kopā twenty four seven. Katram sava āža kāja, katram savs skelets skapī, kas īpaši gan negrabinās, taču arī kāzu maršu spēlēt ne pa’ kam negrib. Naktī pārāk skaļi krāc, tu toties esi pārāk taupīgs, tu esi nekārtīga, tu esi garlaicīgs…

Beigās tiek aizcirstas durvis un noraudātas asaras jau citās mājās, citā gultā, tiesa gan, ar to pašu gultasveļu, bet citādāk.

Mēnešiem ilgs klusums. Brīžiem auksti un pieklājīgi telefona zvani — nu, kā tad tev iet? Kā tavai mātei ar veselību? Tu neaizmirsi kaķi pabarot? Nedaudz žēluma par gadiem, kas pavadīti, mīlējoties ar viņu, nedaudz žēluma par to, ka gribējās, lai būtu labāk, bet sanāca kā vienmēr. Nedaudz skumju par to, ka Holivudas mīlasstāsti ir tikai uz ekrāna…

Pēkšņi sagaršotā brīvības apziņa liek uzstādīt arvien jaunus un jaunus pavešanas rekordus, melnā grāmatiņa pildās neticamā ātrumā, šķiet, ka tagad jāatgūst viss zaudētais. Satiecies, iemīlies, nokniebies, aizmirsti, un tā katru nedēļu, sejas jau jūk un mainās, katrs jaunatnācējs šķiet kā jauna zeme, kuru jāiekaro un kuras valdības ēkā jāuzvelk savs karogs.

Bet nevari atrast to īsto un vienīgo, pie kura apturēt savu žurku skrējienu, savu astes ķeršanu, savu paradīzes meklēšanu. Pamazām no rītiem parādās mieles, un tu neizpratnē skaties uz sev blakus guļošo ķermeni, mēģini saprast, vai tiešām šis ir cilvēks, ar kuru vēlētos mosties katru rītu, — un godīgi sev atzīsti: nē!

Pamazām jau sāk nogurdināt nepārtrauktā uzdzīve, sapņos jau atkal redzi būri ar zelta restītēm. Nogurdina jaunu cilvēku parādīšanās, jaunu tikumu un netikumu pieņemšana, brīžiem šķiet, ka pasaule griežas par ātru un — hei! apturiet! es gribu izkāpt!

Un tad tā, pirms aizmigšanas, kad blakus nav silta pleca, pamazām sāc domāt, cik labi gan bija, ka aizmiedz un pamosties, klausoties labi pazīstamajā balss ritmā.

Tu aizmirsti par krākšanu un netīrajiem traukiem, stāsti sev, ka bija taču tik labi, pat brīžos, kad skanēja tā neizturamā mūzika un māja pildījās ar tēviņiem, kurus neinteresēja nekas cits kā motocikli, viskijs un blondīnes (jā, tieši šajā secībā).

Bija jauki tveicīgā vasaras dienā triekties uz vasarnīcu, lai, apslāpējot sevī vēlmi paņemt cirvi vai vismaz virtuves nazi, tērgātu ar viņa māmiņu. Bija taču daudzi jaukie brīži — pēdu masāža pēc nogurdinošas darbadienas, stiprais plecs, uz kura pačinkstēt par pasaules idiotismu, un, galu galā, pasaulē labākais sekss, kas patiesībā bija iemesls, kāpēc šīs attiecības tika sāktas un arī kādēļ tās nebeidzās daudz ātrāk.

Tad kārtējo reizi dzeram tēju, un tas jau pārvērties ikmēneša rituālā — nu, nevar tik ātri aizmirst cilvēku, ar kuru kopā puds sāls izēsts, n-tais pasaules karš pārciests un grēku plūdi izdzīvoti. Un nav jau iemesla nesatikties — ar naidu un lamuvārdiem uz lūpām taču nešķīrāmies.

Jā, un, dzerot tēju, viņš saka, ka vienas lietas patiešām pietrūkstot, tāds sīkums, bet reizēm traucējot — vakariņu. Pasmīnu pie sevis un saku, ka laikam jau tad būs kādu vakaru jāpagatavo. Kāpēc gan ne? Virtuve pazīstama, pašas pirktie katli un pannas, jācer, ka arī garšvielas vēl stāv turpat…

Ir nopirkta vista un ananasi, sabļauts lielveikalā uz viņu, ka mērcei 15% krējumu lietot nav jēgas («Nu, cik reizes tev to var teikt, kas ir, uz vecumu skleroze piemetusies?») Ar acu kaktiņu redzu, ka ratiņos tiek iekrauts šampanietis, ai, bet ko nu tur daudz, ir taču sestdienas vakars, man jau arī garšo, un gan jau muļķības nesadarīšu.

Jā, virtuvē nekas nav mainījies, vista tiek sagriezta. Kad lūdzu vīrieti palīdzēt tikt galā ar ananasu bundžas attaisīšanu, šķiet, ka gar gurnu noslīd karsta roka. Bet apklusinu sevi, iestāstot, ka tas man tik tā licies.

Pēc vakariņām — vai filmu skatīsies? Un pavisam ikdienišķi tiek atvērta šampanieša pudele. Viens malks, otrs… Ik pa brīdim šķiet, ka nekas jau nav mainījies, ka šīs ir Mājas, ka kaķis, kurš murrā aiz muguras, ir dzīves neatņemama sastāvdaļa.

Smejamies par veciem notikumiem, aprunājam kopējos paziņas… un jūtu, ka gribu viņu. Ļoti. Ļoti gribu. Nevainīgi paliecos uz viņa pusi, ieskatos acīs… Viņš norij siekalas, brīdi sastingst un pievelk mani sev klāt. Lūpas kā naktstauriņi sāk vienas ar otrām rotaļāties, vēderā taureņu ganāmpulks, paņem mani pie rokas un ved uz istabu, kurā neesam bijuši jau mēnešiem.

Maigi pleci, silta elpa, vēl skūpsti mani Tur, vēl, tavas lūpas kā medus ar pienu pieplok visur un nespēj atrauties. Stingras rokas ieķērušās krūtīs, spēcīgas kājas apvij un neatlaiž, jo citādi pasaule var aiziet bojā. Dziļi, vēl dziļāk, tā, ka bauda sajaucas ar sāpēm, nekas cits vairs pasaulē neeksistē kā vien vēlme būt divatā, būt šajā vietā un laikā, kurā esam. Būt divatā bez aizliegumiem, bez uzstādījumiem, bez pienākumiem.

No rīta kafija gultā, ieejot vannas istabā, ieraugi, ka tava zobu birstīte vēl turpat… Jā, es laikam atgriežos.