šorīt gadījuma pēc lielā autobusa vietā sanāca braukt ar mikriņu. aiz niknuma gandrīz no ādas izlēcu... nepārspīlēju - uz Valdeķu ielas tas stājās ik pēc 20-50 metriem - es burtiski vārījos aiz dusmām.
šoferītis jau principā neko - viņš jau itkā nebūtu vainīgs. nu bet šitie stulbie radījumi nu tie - nu cilvēki! nevīžo saiet kopā pat labi redzot, ka tas otrs tālāk arī gaida. nu nevar savu dirsu pakustināt, lai paskrietu tos 20 metrus - viņš labāk stāv, roku izslējis un blenž ar izteiksmi, kādu, ja atmiņa mani neviļ, ir nācis redzēt laukos aitu aplokā...
nu reāli izbesījos!
nesmu jau nekāda arābu princese (pagaidām) tomēr šis transporta līdzeklis ir manis necienīgs. pārvietošanās tajā mani pazemo :D
=========================
nelielas pārdomas par draudzību kā tādu. secināju, ka es gribētu par draugu tādu cilvēku kā sevi :)
ar draugiem jābūt viegli. draugam dzīve, esība ir jāatvieglo nevis jāpadara vēl sarežģītāka emocionāli - par praktisko pusi nemaz nerunājot...
=========================
biju rimi - pievācu vienīgo aukstās gaļas iepakojumu - kopā ar aliņu būs pašā reizē ;)
un šodien 5diena
un TUR man tagad arī nebūs jāiet vienai
un atpakaļ reizēm droši vien nebūs jābrauc vienai...
un "tas" nemaz nemaz nav jūtams :)))
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}