| Pamats. |
[Apr. 25th, 2009|11:48 am] |
Es pakāršos šodien, Tavos melos.
Tā bija spēle.
Tu vadīji.
Es piedalījos.
Bija labi, jauki.
Uzpūsti laimīgi,
visi bij` priecīgi.
Bet spēle auga ar katru pateikto vārdu,
ar katriem meliem, ko izdomāji.
Spēle kā koks.
Milzīga milna.
Tur uzcēlām māju,
lai meliem ir kurp iet.
Ikvienam taču vajag māju,
kur patverties, kur palikt, kur atgriezties...
Un koks auga,
mēs kāpām augstāk.
Nu tā vairs nebija spēle,
tas nebija arī darbs,
bija skaidrs, ka lejā no koka tikt nevar,
bet apstāties... tā būtu bezdarbība.
Un bezdarbība ir ļaunums,
tapēc turpināju kāpt.
Tu meloji man stāstot par meliem.
Visu melīgo melu melīgais melotājs,
mans dievs!
Dievs ne jau tapēc, ka pielūdzu,
bet tapēc, ka radīji pasauli, kurā es dzīvoju.
Ar Tevi es piedzimu
un Tevis dēļ, es nomiršu.
Es pakāršos šodien, Tavos melos. |
|
|
