lago

Ir vientuļi. Un bailes iet skatīties Titāniku, jo bailes, ka sākšu kaukt, kaut tikai tāpēc, ka mūzika skumjāka. Nesaprotu tos cilvēkus, kas skatoties Titāniku smējās. Nesaprotu!

"Apkārt slapstās lietus samitrināts asfalts..." ienāca prātā šīs rindas...

Es domāju, ka esmu sākusi grimt, jo ir tāda sava veida apātija. Bet, nekas. Rīt sarunāju frizieri, sākšu ieviest izmaiņas. Tomēr, tas nemainīs manu vēlēšanos doties prom.
Un, līdz ar šo vēlēšanos, pazūd viss, kas šeit varētu piesaistīt. Jo katru dienu ir kāds mazs melnums. Es jau kļūstu ar to garlaicīga!

Man šķiet, ka briesmīgākais, kas var notikt ar cilvēku ir tad, kad kāds pasaka, ka tu esi tukšītis, ka esi garlaicīgs...

Vai es esmu tukšīte?

Palutināšu sevi ar grāmatu vientuļajiem. Pietiek visu laiku cerēt...

Cilvēki ir tik riebīgi! Kāpēc gan pārstāju būt par skudru?
Un - cilvēki ir kritikas neuzņēmīgi. Vismaz vairums! Žēl! Tas tikai nozīmē, ka viņi nemācās no savām kļūdām un viņu necenšas būt labāki! Žēl!

glāze piena un skatīšos filmu. nekā labāka prātā nenāk!

Man ir tik riebīgi! Ti sasodīti riebīgi!

Viss, pietiek! Nekad, dzirdiet, nekad es vairs nevienu nemēģināsu glābt un nekad nemēģināšu palīdzēt. Tas attiecas uz manām labākajām draudzenēm un viņu otrajām pusēm un vēl kādu trešo...

Jo, kā jau paredzēju, es beigās arī izrādījos tā ļaunā, tā riebīgā, tā mele... tā...

Atkal mana sirsniņa tiek sašķaidīta. Un atkal es tieku vārtīta dubļos! Nu, paldies, draugi!

Eju pastaigāties? Lai putenī nomaldās domas? Lai pazūd šīrīta piecelšanās sekas?
Svētdienas gurdenums.

[..] Jo par puikaam varu teikt...
Ka vinji ir kaa medus pods (un sievietes kljuust bites)
Ka vinji ir kaa veejsh (un sievietes kljuust kaa lietus)
Vinji ir kaa saule (un sievietes deg:)))
Vinji ir viss un nekas...
Vinji ir migla un rasa...[..]