lago

"Apkārt slapstās lietus samitrināts asfalts..." ienāca prātā šīs rindas...

Es domāju, ka esmu sākusi grimt, jo ir tāda sava veida apātija. Bet, nekas. Rīt sarunāju frizieri, sākšu ieviest izmaiņas. Tomēr, tas nemainīs manu vēlēšanos doties prom.
Un, līdz ar šo vēlēšanos, pazūd viss, kas šeit varētu piesaistīt. Jo katru dienu ir kāds mazs melnums. Es jau kļūstu ar to garlaicīga!

Man šķiet, ka briesmīgākais, kas var notikt ar cilvēku ir tad, kad kāds pasaka, ka tu esi tukšītis, ka esi garlaicīgs...

Vai es esmu tukšīte?

Palutināšu sevi ar grāmatu vientuļajiem. Pietiek visu laiku cerēt...