lago

Es kaut ko zaudēju. Un tas, ko zaudēju, šķiet, bija svarīgs.

Es tā arī nesaņēmos pazvanīt tur, kur gribēju. Un visbeidzot nolēmu, ka man to nemaz nevajag, ka tā tikai liela naudas tērēšana un galu galā, ka pati tomēr varu tikt galā.

DD iesāku, bet tas ir tāds minimums, ka ar neapbruņotu aci nemaz nevar pamanīt! :) Nekas, vēl ir laiks! Katrā ziņā, sāku domāt, ka varētu sākt ar kodēšanu.

Un jau kopš vakardienas manī ir tā stulbā juša, ka neesmu viņam vajadzīga. Ko gan es gaidīju? Sāpināju cilvēku un tagad uz sitiena vēlos visu atpakaļ!
Bāc, šitāds abloms!!! Nu nekas! Jāsaprot, ka jāizmanto laiks un, ka tiešām nav nekur jāsteidzas!

Un laikam paliekot siltākam un jaukākam - paliek lielākas iespējas kopā ar mazo braukāt apkārt. Vienīgais - pavasara cepures un kurpju jautājums... Es ļoti ceru uz šodienu un prēmiju! :)

Nu ko! Ķeramie spa nopietnam pie DD izstrādes!

Un, jā - jūsu zināšanai - dzīve nav programmēšana!!! Visu blokshēmās un boolean'ā nevar sazīmēt un sarakstīt!!!

Darbs - darām. 4 cilvēki uzreiz - tas jau sastāda tādu kā rekordu! Un kolēģa neizdarītie darbi.... Dusma nāk par tādu bezatbildību!!! Būs no manis rājiens!!!
Lai gan es jau te par iekšējo šefeni esmu uzmetusies! :D
Jāuzraksta diplomiķis, jādabū diploms un tad jau varēšu uz vietniekiem kandidēt! :D

Njā, dzīvē viss būtu savādāk, ja nebūtu kretīnisma!!!

Es gribēju otro mēģinājumu. Un, šķiet, es viņu arī dabūšu!

Te nu bija lielā doma par - padzīvot vienai.
Vienai tomēr gūti!...