Tomēr mēs aizmirstam cilvēkus pārāk ātri, it īpaši, ja katru dienu viņus nesatiekam. Vai tad tā nav?
Vagoni ir tas, kas viņus savieno. Varbūt atmiņas, es nezinu. Un īpašus cilvēkus jau neaizmirst, vai tad nē?
Īpašus cilvēkus neaizmirst... Vai tad nav tā, ka mēs aizmirstam? Un pēc kāda laika atceramies - bet jā, es tik ilgi neesmu viņu redzējusi!
Tomēr aizmirstam. Vai arī es. Kaut uz sekundi, minūti, dienu...
Un tad atceramies tā it kā viņi stāvētu līdzās visu laiku... Nez...
Negribas aizmirst. Bet viss apkārt paliek nesvarīgs. Tas miers mani kaut kā pārveido!
Viss ir tā, kā tam jābūt. Tu pati ar sirdi jūti.
Bez tam, katram taču ir sava dzīve - kāpēc justies bēdīgi, ja aizmirstas?
Dažreiz uznāk tāda kā sirdsapziņas klauvēšana pie saprāta duravām par to, ka cilvēks ir nozīmīgs, bet ir aizmirsts. Un tad jau viņa vairs nav sasniedzamības robežās.
Tomēr mēs aizmirstam cilvēkus pārāk ātri, it īpaši, ja katru dienu viņus nesatiekam. Vai tad tā nav?
Tomēr aizmirstam. Vai arī es. Kaut uz sekundi, minūti, dienu...
Un tad atceramies tā it kā viņi stāvētu līdzās visu laiku... Nez...
Negribas aizmirst. Bet viss apkārt paliek nesvarīgs. Tas miers mani kaut kā pārveido!