lago

Kursors mirgo, bet domas nedodas rokās. Nedodas taustiņiem. Un sanāk tikai prātuļošana. Par to, ko lai īsti saka.

Īstenībā es jau runāju! Man ieteica griezties pie psihoterapeita, jo kukaiņus nostādīju augstāk par cilvēkiem. Jo es neapzināti ceļot kautkādas barjeras un man ir iestājusies sava veida dzīves krīze! Ka tā varētu būt pavasara depresija.

Es par to smaidīju. Iekšēji. Kāda depresija? Kāda krīze?
Nekas no tā man nav!

Bet man kaut kā trūkst. Varbūt miega... Varbūt miera... Varbūt kāda cilvēka... Varbūt patstāvības/pastāvības... Bet tas jau uzreiz nenozīmē, ka man ir krīze!

ES NEZINU, KAS AR MANI NOTIEK!

Ek! Miegainība!

Meloņu dzeramajam jogurtam ir stiprāka iedarbība par meloņu sulu.

Vai tā būtu koncentācija un 2,7% tauki?

Kas ir sparģelis? Pēkšņi kļuva svarīgi to uzzināt!

un gara acīm veroties
uz saules centieniem pārtapt
par naksnīgu nāru,
kas pilnmēness naktīs
kailumu neslēpj
un piedāvā sevi ezera
tumšajiem viļņiem;
gara acīm saskatīt
pareģošanas spēcīgās,
vibrējošās skaņas,
kas paceļ uz savām lūpām
kadiķa zarus,
lai aizkvēpinātu kukaiņiem lūgšanu
par brīdi, kad nesamīda;
ar gara acīm sevi redzēt
un sajust,
un skūpstīt tev rokas,
lūpas un acis,
lai gaišumam atrastos vieta,
kur nosēsties vakara krēslā
pēc vienkāršas klīšanas apkārt.

gara acīm redzama ir tā otra pasaule.
tā, kas tiek atdalīta...

tā, kura ir!

Pieskrēju pie palodzes,
izliecos pa logu,
pieķēros palodzei
un lidoju...
lejā - pretīm vējam un asfaltam.

Bet lejā bija matracis;

lejā atklājās, ka pamodos....

Pieskaaros ar smarzhu chiekuram.
Paklupu paar veeju un izstiepos garshljaukus paar pumpuriem, kas saakushi plaukt!

Un es no saakuma tos neieveeroju!

Bet tagad es zinu - driiz buus....