lago

Kaapeec es nespeeju buut apmierinaata? Viss it kaa kaartiibaa... Tikai manii ir kas taads, kas liek sajuutaam kljuut skumjaam. Jo kaut kaa man truukst. No attieciibaam.

Iisteniibaa gribas raudaat!

Raudaat, raudaat... Un lai viss tiek izraudaats. Viss tumshais, sliktais, neapmierinaatais.

MAN IR TIK NEIZSAKAAMI SKUMJI!

/Manus spaarnus atņēma vējš,
un ielika vietā tumsu,
miglu, kas izklīst
un atstāj tukšuma rētas;/

Lūdzu! Lūdzu! Es lūdzu ar visu to spēku, kas manī vēl ir! To spēku, kas ļauj man lūgt! Lūdzu!

Dāvājiet man mazumiņu prieka. Mazumiņu saules starus, kas sadziedēs sirdi, kas mazliet smeldz - no nekā.

Lūdzu! Esiet žēlīgi!

Dāvājiet man mazumiņu gaismas!

Lūdzu!

Dāvājiet man mazliet prieka!...

Šodien mani aplaimoja ar vārdiem - "es pirmo reizi redzu Tevi nopietnu". Cilvēks nesaprata, ko es darīju (līmēju talonus uz kartona plakāta - pie sienas) un sāka par to ņirgāties. Es skatījos uz viņu un nejutu cieņu. Iespējams, ka viņš arī nē. Lai gan pēc tam attaisnojās ar - labi, labi... Tobrīd es biju ļoti nopietna. Līdz asarām. Līdz izmisumam. Taloni ir svēti!

Mani nesaprot!:)

Minka pīkšķinājās. Domāju, varbūt atnācis. Nē! Nebija.

Tad atcerējos (pēc tam, kad biju jau izdarījusi), ka vakar viņam teicu, ka vairs nesūtīšu ziņas. Iespējams, viņš vēlējās to pārbaudīt.

Maniem vārdiem zūd ticamība!

Un lakstīgala dziedāja man serenādes. Saule karsēja sāpošo galvu.
Kajas mani nesa uz priekšu... Līdz mērķim...
Bet tukšums iekšā cīnās... Ar haosu.

Es esmu liela.