lago

pastaiga mākoņainā sapņainībā
izkusuši rasas pilienu,
kas asarās pārveidojas.
likteņa trieciens
par prombraukšanu
un sāpes no vientulības.

es sapratu, ka viņa nebūs
tik drīz vairs nē,
ka rokas stiepiena attālumā
nespēšu viņu sasaukt.
un nebūtībā būs aizgājušas
manas domas
manas jūtas
es,
kas esmu cietsirdīga.

man jāļauj viņam braukt.

nav manos spēkos paturēt.

bet man dāvināta viena diena.
no palikušajām.
tikai viena, kad atgūt
nokavētos vārdus...

Mēs pārāk ātri viens otru aizmirstam!

Manī iemājojis dīvains miers. Nācu uz skolu un manī bija TĀĀDA miera sajūta. Tāds miers. Neplosījās nevienas domas. Nekā nebija. Miers!

Mani pat vairāk neuztrauca/ neuztrauc tās lietas, par kurām nervozēju vakar!

Varbūt tā ir tā apziņa...