lago

Piešuvu prātu
ar melnu diegu
pie kājām,
lai netraucē domāt.

Diivaini, ka es tomeer speeju apvainoties. Lai gan - iisti manas sajuutas shaadaa vaardaa nemaz nevareetu nosaukt.
Vakar meitenei A tika atsuutiita zinja. Jautaaju, vai kaut kas labs. Bet vinja kaut ko nomurminaaja un aizskreeja pie meiteneem B un C. Taa nu es, kas ir meitene D, paliku uz pauzes, jo meitene A man vienkaarshi uzgrieza muguru! Un es apsoliiju, ka taa nekad nenotiks...
Liidz ar to arii sapratu, ka es neesmu meitene! Jo vinja izejot sauca "Meitenes!"
Taa nu paliku uz veel lielaakas pauzes.

klausies kā mirdz debesu mākoņu gājiens
pēc ilgāka laika, kad sācis ir snigt.
klausies un sajūti garšu no ūdens,
jo es solījos neaizmigt...

Kāpēc man nav laika slimot? Kāpēc es neslimoju? Kāpēc manī aug panika?

Un atkal no sākuma, no tā gala, kurā es biju... No tās aizņemtības un slinkuma savītajiem lokiem. No turienes, kur nav atpakaļceļa.

Es vēlos mierīgi piecelties, nedomājot, ka būs jābēg, ja nu kaut kas nesanāks. Es gribētu. Ak, jā!... Kā gan es gribētu!

Virzība uz priekšu ir panikas radoša. Jo vairāk sāk domāt un saprast, jo lielāks uztraukums un augošā panika! Kā ļaundabīgs audzējs!