Mana labākā draudzene
savulaik bija .... Mēs mācījāmies vienā kursā. Staigājām kopā, tusējām kopā, mācījāmies kopā.
Un šodien viņa man iedūra nazi mugurā - līdz spalam. Vienkārši, nežēlīgi!
Es viņai centos pat palīdzēt. Bet viņa...
Jā, labi, sen nebijām tikušās. Runājušas nu tā - kā savulaik mēdzām. Tomēr, vai tas ir iemesls, lai mani tik nežēlīgā veidā apmelotu. Un tagad viņas vīrs mani uzskata par zemāko cilvēku uz pasaules. Par piedzirdītāju, jo redz, viņa sieva atkal līdz kliņķim un viņš viņu savāca no manām mājam, kur viņa, īstenībā, pabija kādas piecas, augstākais - desmit, minūtes.
Labi viņa bija izdomājusi. Nu ja - nepatiku viņam jau no paša sākuma, kāda gan šķirba mazāk vai vairāk.
Bet, redz, man tas nebūt nepatīk! Ja viņš sāk draudēt! Tas ir riebīgi! Tas ir pretīgi!
Un galu galā - sāpīgi! Kāpēc viņa pret mani tik ļauni?
Un viņš, gļēvulis, kas nespēj uzņemties atbildību. Kas slinki mājā sēž, kamēr sieva strādā un mācās vienlaicīgi, vēl audzinādama bērnus! Kamēr viņš salicis kājas uz galda sēž un nedara neko.
Viņu laulībai jau pašā sākumā nebija nākotnes. Apprecējās bērna dēļ - simt punkti. Viņš varbūt bija kā apmātais - beidzot kāds zaķis uzķēries!
Tā noteikti nebija mīlestība!
Kur nu vēl fakts, ka viņi laulājās baznīcā, bet mana draudzene Dievam netic! Ironija?
Tad - kur ir mana vaina? Tajā, ka savulaik neatturēju viņu no pārsteidzīgā soļa iet pie altāra?
Jā, atzīstu - mana vaina. Arī mana. Tomēr - katrs lemj par sevi. Katrs dzīvo savu dzīvi!
Un - kā gan es viņu varēju piedzirdīt? Vai sasienot, turot kopā? Vai tad katrs neizvēlas, dzert vai nē?
Viņa pie manis bija tikai īsu mirkli. Jau satiekot viņa stipri oda pēc alkohola, pirms tam redzēju viņu kopā ar kādu īrieti, pēcāk uzzināju, ka viņi sastrīdējušies. Viņa raudāja. Es viņu mierināju. Mēģināju sasmīdināt.
Vienīgais, par ko mani var apsūdzēt - devu viņai dzert melno tēju ar citrona garšu un divām tējkarotītēm cukura. Tas ir smags noziegums?
Un tagad es esmu laulības izpostītāja. Un ļoti sliktos vārdos nosaukta persona!
Paldies! Paldies manai labākajai draudzenei!
Atliek tikai jautājums - vai tas gļēvulis uzdrīkstētos izpildīt savus draudus?
Un šodien viņa man iedūra nazi mugurā - līdz spalam. Vienkārši, nežēlīgi!
Es viņai centos pat palīdzēt. Bet viņa...
Jā, labi, sen nebijām tikušās. Runājušas nu tā - kā savulaik mēdzām. Tomēr, vai tas ir iemesls, lai mani tik nežēlīgā veidā apmelotu. Un tagad viņas vīrs mani uzskata par zemāko cilvēku uz pasaules. Par piedzirdītāju, jo redz, viņa sieva atkal līdz kliņķim un viņš viņu savāca no manām mājam, kur viņa, īstenībā, pabija kādas piecas, augstākais - desmit, minūtes.
Labi viņa bija izdomājusi. Nu ja - nepatiku viņam jau no paša sākuma, kāda gan šķirba mazāk vai vairāk.
Bet, redz, man tas nebūt nepatīk! Ja viņš sāk draudēt! Tas ir riebīgi! Tas ir pretīgi!
Un galu galā - sāpīgi! Kāpēc viņa pret mani tik ļauni?
Un viņš, gļēvulis, kas nespēj uzņemties atbildību. Kas slinki mājā sēž, kamēr sieva strādā un mācās vienlaicīgi, vēl audzinādama bērnus! Kamēr viņš salicis kājas uz galda sēž un nedara neko.
Viņu laulībai jau pašā sākumā nebija nākotnes. Apprecējās bērna dēļ - simt punkti. Viņš varbūt bija kā apmātais - beidzot kāds zaķis uzķēries!
Tā noteikti nebija mīlestība!
Kur nu vēl fakts, ka viņi laulājās baznīcā, bet mana draudzene Dievam netic! Ironija?
Tad - kur ir mana vaina? Tajā, ka savulaik neatturēju viņu no pārsteidzīgā soļa iet pie altāra?
Jā, atzīstu - mana vaina. Arī mana. Tomēr - katrs lemj par sevi. Katrs dzīvo savu dzīvi!
Un - kā gan es viņu varēju piedzirdīt? Vai sasienot, turot kopā? Vai tad katrs neizvēlas, dzert vai nē?
Viņa pie manis bija tikai īsu mirkli. Jau satiekot viņa stipri oda pēc alkohola, pirms tam redzēju viņu kopā ar kādu īrieti, pēcāk uzzināju, ka viņi sastrīdējušies. Viņa raudāja. Es viņu mierināju. Mēģināju sasmīdināt.
Vienīgais, par ko mani var apsūdzēt - devu viņai dzert melno tēju ar citrona garšu un divām tējkarotītēm cukura. Tas ir smags noziegums?
Un tagad es esmu laulības izpostītāja. Un ļoti sliktos vārdos nosaukta persona!
Paldies! Paldies manai labākajai draudzenei!
Atliek tikai jautājums - vai tas gļēvulis uzdrīkstētos izpildīt savus draudus?
Sandra.
vai nu taa driikst?