lago

Pirmais cēliens.

Pirmdiena.

Apkārt slapstās lietus samitrināts asfalts. Laternas vēl joprojām klusē. Diena tikai sākusies. Tumsa atkāpusies. Koki kaili un mitri no debess sviedriem. Pie koka sola stāv atkritumu spainis, uzglūnēdams pīpētājiem. Šeit piedzima krauklis.

Kraukim nav draugu. Nav mīlestības. Kraulis ir vienaldzīgs. Viņš uzturas barā, bet ir pats par sevi. Viņš ir melns, nagi ietērpti melnā, acis ietvertas melnā…
Krauklis neēd. Viņš knābā. Tas ir likums. Viņš radīja pasauli sev apkārt. Viņa melnā miesa rada siltumu un asaras rada lietu.

Krauklis neraud! Viņš ir vienaldzīgs – tāda ir cena par brīvību. Tātad lietus nepastāv! Zeme ir izkaltusi, cilvēki sažuvuši. Tumšas ēnas virs zemes, biedēklis jeundzimušajiem.

Kraukis ir brīvs. Viņa brīvība ir viņa gods un varenības pierādījums. Neviens mākslīgais cilvēks nespēj atņemt viņa brīvību! Tās ir viņa acis. Tā ir viņa miesa, asiņainās domas, nakts dvēsele.

Brīvībā piedzimst viņa inteliģence un radošais gars. Viņa spēja klausīties un palikt vienaldzīgam. Tomēr viņam ir sirds.

Kraukļa sirds ir salauzta. Viņa asaras apglabātas. Viņš ir vienaldzīgs. Kļuvis… Kraukļa sirds sarāvusies un uzaudzējusi mūri. Viņš sevi aizsargā. Tiklīdz kļūst pārāg gaišs. Vairs nav tā putna, kas juta līdz ar cilvēku.
Cilvēks nodeva tauriņu lidojumu, saules norietu. Tumsā var paslēpties! Melnais nes mierinājumu. Nakts kļuvusi tuva.

Sveces ir Kraukļa mīļākās. Viņa mierinājums ir uguns. Tumšas sveces, kas nes gaismu, mistisku atspulgu caur likteņa ironiskajiem jokiem par dzīvi. Sveces silda ledaino apņemšanos. Izdzīvot un būt pirmajam – inteliģentajam Krauklim. Viņš kļūs slavens – tāds ir viņa likteņa vēlējums, kuru zvaigznēs ierakstīja viņš pats.
Tomēr Krauklis baidās. Viņa bailes ir pārejošas. Bet tikai neskanīgās naktīs, kad asfalta slapjums tiek pamanīts un nenosodīts. Tajās dienās, kad vēlme atveldzēties dūmos ir pietiekami stipra, lai ņemtu cigareti un aizdedzinātu to. Un tikai. Vēlākais paliek nesvarīgs.

Bailes ir stūrainas. Nepaklausības iemiesojums. Pirmatnējais riebums pret paša izvēlēto ceļu. Tomēr brīvība palīdz. Un vienaldzība klusējot smaida.

Krauklis pierādīs, ka viņa bailes ir viņa spēks! Notiks tā, kā viņš ir nolēmis. Jautājums rodas par laiku. Tomēr laiks ir nemierīgs pakļautais – viņu savaldzinās melnā nakts gaisma. Starojums ierobežos sekunžu skaitu.

Otrdiena.

Krauklis ir ticīgs. Viņš tic kaut kam labam, zālei un mākoņu pelēkajai smakai.

Krauklis neēd – viņš tikai knābā. Viņš attīra savu miesu. Viņš nelieto alkoholu! Tas ir likums! Jo dzēris tas top vājš.

Dzerot cilvēks ir vājš! Un viņš vēl lielās, ka izrādījis šo vājumu. Cilvēks labprātīgi piekrīt būt par ākstu. Un alkohols ir viņa gans. Krauklis nicina šīs avis.

Krauklis tic. Sev un tumsai.

Šī diena ir nelietojama. Ietekmēta brīvība un spriešanas spējas. Kā – tas nav svarīgi. Svarīgs ir fakts, ka bars var traucēt. Cilvēks var traucēt.

Nebūt cilvēkiem valdniekiem. Lai piemeklē viņus tumsa!

Trešdiena.

Krauklis neēd – viņš knābā. Viņš attīra miesu.

Svarīgi rūpēties par savu seju. Zobi ir svarīgi! Mati ir lepnums! Krauklis rūpējas par seju, par zobiem un matiem. Tas ir likums. Viņa ķermenis ir melns. Viņa gars ir gaišs, bet vienaldzīgs. Tomēr viņš jūt. Nav bezspēcīgs un niecīgs. Sapratne ir gaiša. Un tai palīdz vienaldzība, lai neievainotu un neievainotos.

Vidusceļa saldme traucē izbaudīt sajūsmu par konkrētību. Vidusceļš ir piekāpšanās. Tas ir vājums, kas noved pie mūžīgas piekrišanas. Pret savu gribu var sevi padarīt par vergu otra domām, ja katru reizi, kad spriedums būs atšķirīgs no šī otra subjekta, izvēlēsies vidusceļu. Tas nav zelts! Tas pat nespīd!

Sevis kontrole ir sevis pārvaldīšanā. Krauklis zina, ka viņa miesa ir stipra, tāpēc viņam vieglāk to kontrolēt. Krauklis saprot savas vājības u neļauj, lai tās valdītu. Pār savu miesu valda viņš.

Rūpes par sevi un apkārtnes sakārtotība – atslēgas vārdi uz mierīgāku miegu un atmodu.

Kraukļa spalvas sacenšas spīdēšanā. Viņa izteiksmīgie vaibsti savelkas grimasē, kas nosaukta par smaidu. Viņa apmierinātība ļauj brīvībai kļūt varenākai. Nedrīkst pazaudēt dvēseli! Tas ir likums!

Ceturtdiena.

Krauklis sajūt zemes smaržu, kas liek aizdomāties par zemes nozīmību. Viņš staigā cauri zemei un zemes virsu. Smarža ir eņģeliska miera pilna. Jaukās vēsmas no pazemes tumsas. Skaistās zemes…

Kraukļa brīvība ir saistīta ar zemi, tās lielisko izplešanās spēju. Tomēr tai ir neparasta vēlme pazust – zem ūdens. Tās nebūs par daudz.

Jāciena zāle! Jāciena zemes smarža! Kraukļa domas steidzas atpakaļ, lai vēlreiz izjustu zemes aromāta brīvību un svaigumu. Tā smaržo pavasaris!

Piektdiena.

Pēdējais gājiens pēc piena. Beidzas darba laiks. Iestājas miers, kas Krauklim nozīmē brīvības pamošanos. Nē, ne tās, kas ikdienā pavada savu saimnieku, bet tā, kas nozīmē īstu lidošanu un aizmirstību! Lidojums pār pilsētu naktī liek elpai atpalikt. Gaismu spēle uz asfalta muguras. Suņu nemierīgās rejas, domājot, ka tie kādu sargā. Smīns no Kraukļa zemdegunes. Nekas netiek sargāts, ja nesargā pats! Pats sevi var sargāt. Pats sevi lutināt.
Pamostas zvaigznes. Tikai mākoņu pārklājs liedz tām vērot filmu. Pasaules ir lielisks aktieris, kas būtu pelnījis lielāku izplatījumu. Kraukļa domas nomāc iesprostotība. Šaurums. Haoss.

Šodienai jābūt garai. Dažas stundas tiek nozagtas no rītdienas.

Sestdiena.

Šodiena ir neparasti īsa. Vakardiena nozaga vairāk, nekā dažas stundas. Krauklis priecājas par miegu.

Šodiena izgaisa. Morāle neļauj nozagt stundas rītdienai. Pat ne aizņemties.

Aizņemoties tiek zaudēta daļa brīvība un miera saldme.
Šodienas vairs nav.

Svētdiena.

Krauklis neēd – viņš knābā. Tas ir likums.

Malks auksta, tīra ūdens aizplūst kunģī. Veldzējoša atsauksme no rīta skrējiena. Kāds niecīgais atlaida savu nezvēru, ko sauc par kaķi. Krauklis jūtas atbīvots. Tas ir tāpat, kā pārvērsties par cilvēku un triekties pret automašīnu kapotu. Sadalīt priekšējo stiklu mozaīkā. Izjust liktenīgu tuvumu nāvei.

Pusdienas laiks, kad dzird zvanus. Muļķīgā skandināšana. Tas viss ir joks! Kāds gribēja pajokot ar cilvēku un cilvēks iekrita! Muļķīgi!

Lapu čaboņa. Kraukļa svētnīcas kopšana. Prieks par haosa nogalināšanu. Neparastas vingrošanas māksla. Domas tiek aizliegtas, kas nozīmē gaišākus logus. Domas ir niecības. Tomēr māka ir tās savaldīt! Māka kļūt varenam.

[turpinājums sekos]