lago

Skatoties filmas par mīlestību vienmēr iekšā paliek sajūta, ka arī man tā gadīsies. Varbūt ne šodien, varbūt ne rīt vai parīt, bet kaut kad noteikti. Iekšā paliek tāda ticības sajūta. Un - kādu laiku viņa paliks.

Iedomājos arī par omulīgo, mazo, jauko pirmo dzīvoklīti, kas man piederēs. Ne nomātu, ne kā citādi ar aizņemšanos saistītu... bet tikai manu - manu pirmo dzīvoklīti. Es zinu, lai nu kāds viņš arī būs vai nebūs - man viņš būs ļoti mīļš un tur viņam būs pašam sava dvēsele!

Tā ir kā liela zvaigzne, kurai ieskrūvēta cerību lampiņa. Jā - aizbēgt es varu katrā laikā! Katrā! Bet tad atgriezties būs grūti, ja ne neiespējami!

Bet es jau baidos no aizbēgšanas. No neatgriešanās!
Tāpēc - pacelšu galvu un iešu uz priekšu! Kā nekā - dzīvot ir brīnišķīgi, lai gan uznāk tādas stulbas apātijas, bezcerība vai nenoskaidrojamas skumjas... Tomēr - galu galā viss būs labi! Vai nu to gribu vai nē (neizdevies teikums)!
BET... Es tam no sirds ticu! Ka galu galā nevar sanākt savādāk, kā tikai LABI!

Labi, mana miega pele jau pati nosnaudusies blakus manam vienīgajam uzticamajam kavalierim - rūķim skotu svārciņos!:)