Lāčplēšplēsis

11.2.03 01:11
es uztaisiiju taadu sisteemu:
tu ienaac dziivoklii pa durviim, svira zem kaajslaukja iekustina galdu, uz galda ir svina lode, svina lode ripo lejaa no galda, griidaaa iestraadaata reniite, lode ripo pa reniiti, ripo pa reniiti, airipo liidz sienai, kuraa ieveidots caurums un caurums ved uz kaiminja dziivokli, tatad ieripo taa lode kaiminja dziivokli, a tur ir zvans nolikts uz griidas kaut kaads, tas iezvanaas, a blakus zvanam ir ieslegts kaut kaads mikrofons, blakus pastiprinaataajs, tumbachkas ir triis istabas taalaak, tur tajaas tumbachkaas momentaani atskan bumbas atsishanaas pret zvanu un kaiminsh (kas gulj blakus tumbachkaam) tagad zina, ka esmu maajaas.
peec tam skan taads skalsh 'jobtvajumakjsukintisinpidaras...' un tad es to dzirdu cauri seshaam sienaam un tad es secinu, ka kaiminsh ir pieminejis manu ierashanos maajaas. lai kaiminsh tagad zinaatu, ka esmu uztveris to, ka vinsh mani ir pieminejis, iznemu no skapja rezerves lodiiti un palaizhu to pa reniiti. ja kaiminsh neatiet no tumbachkaam liidz tam briidim, kad lodiite nonaak pie mikrofona, es uzzinu arii to. mees vienmer zinam, kad otram ir kas sakams par musu padariito. blogofilija.