Un tad, kad Tev jau šķiet, ka iekš elektronisko uzlāžu sistēmas viss, kas saistīts ar internālo pāreju uz astoņiem cipariem numerācijas ziņā, ir izdarīts, ka varētu aiziet iemalkot šampi labākam miegam, klusām nolīst konferenču zālē un aizmigt, tad Tu ieraugi, ka ir tomēr viena lieta, ko neesi piefiksējis ne tikai galvā, bet arī migrācijas plānā. Un tas prasa papildus 2 stundas papildus darba.
Interesanti, ka padotā meklējumi (standarta "PHP, MySQL above average, linux average, interese un zināšanas par jaunajām tehnoloģijām, kā arī par vecajām labajām" paka + pieredze) neveicās. Nekas. Mani mierina doma, ka tieši tāpat sokās visiem citiem (pat tiem, kas ir gatavi maksāt par šo paku 1K un vairāk; zinu tādus).
Tagošana ir evil. Katrs tago pa savam. Pie liela tagu daudzuma tajos orientēties ir nereāli. Mamma
, māmiņa
, mutere
, muča
. Un beigu beigās tas viss nonāk pie tā paša lāča, no kura bēga. Vai pat lielāka.
Es dzeru šķīstošo kafiju. Slinkuma pēc. Arī cukura aizvietotāju lietoju slinkuma pēc.
Man ir ļoti, ļoti žēl, bet šajā dzīvē līdz šim viss ir pats kritis manās kuslajās rokās. Kaunpilni atzīstu, ka es neesmu pakustinājis ne mazo pirkstiņu, lai nenosistos, krītot no Buras Krimā, lai tiktu r1g, lai izvairītos no dienesta armijā, lai sadraudzētos ar kolosāliem cilvēkiem, lai ar tiem pašiem cilvēkiem sadirstos, lai strādātu manuprāt labi apmaksātos darbos, lai iegūtu visu to pašsaprotamo, kas man tagad ir. Un tagad retorika. Vai gadījumā, ja es sākšu kustināt pikstiņu, tas viss nāks ātrāk? Vai gadījumā tas viss vienā brīdī nebeigsies? Vai es, kura pirkstiņš patiesībā jau ir atrofējies, vispār to spēšu pakustināt? Vai maz es to iekšēji vēlos?
Kā tad ir jāsaka, alegoriski mēģinot attēlot vienaldzību - man ir paralēli, vai arī - man ir perpendikulāri? Viens norāda uz to, ka ceļi nekad nekrustosies. Otrs - uz to, ka ceļi virziens nesakrīt.
Brīžiem mani biedē tas, cik vienkārši es attiecos pret lietām. Ka satraukums un stress ir tikai tad, ja kaut kas draud tieši man. Kaut kas no tā, kas (nereti 0 īslaicīgi) šķiet inevitābls.
Ja jau publiski tiek piedāvātas satelītkartes ar izšķirtspēju aš līdz 1 metram per pixel, tad neviļus un automātiski rodās jautājums, uz kuru neviens nekad man neatbildēs - kādas izšķirtspējas kartes vai izgudrojumi, kuras tās aizvieto ir militāristu rokās, ko?
A ziniet? Meite ir sākusi stāvēt. Protams, par atbalstu izmantojot visu, kas pa rokai, bet kājās jau pieslieties māk. Bez problēmām. Reāli tas bija 1, 2 dienu jautājums. Un tā ir vienkārši fantastiska sajūta, kad Tavs bērns iemācās kaut ko jaunu. Kad pirmo reizi pasmaida, kad pirmo reizi pieglaužās, kad pirmo reizi apveļās, kad pirmo reizi apsēžās, kad sāk smaidot vāvuļot. Kad izveseļojas.
Iepirksim famīlijas vāģi. Zafīru jauno. Un izpētes procesā mani pārsteidza tas, ka jaunu automobili nemaz ij nav tik viegli iegādāties. Finansiāli, i mean. Protams, vari nopirkt Ford Fiesta bāzes komplektāciju un braukt. Man, personīgi, jauna mašīna nozīmē nevis "paņemšu, galvenais, ka jauna", bet gan "gribu jaunu. šito papildaprīkojumu man vajag. ja nebūs, simtu gadu man tas auto vajadzīgs. fuck, ja paņemšu šito feino fišku, izlīdīšu no atvēlētā budžeta". Vai man ir kaut kas sagājis sviestā ar rēķināšanu, izdevumiem un finanšu organizāciju?
Es nepazīstu Nacionālā, Dailes un citu teātru aktierus, nezinu, kurš politiķis ir kurai partijai piederīgs, nezinu, kas ir sestais elles loks, nezinu, kurā gadā bija barikādes, nezinu, kur atrodas Alsunga, nezinu, kā rēķina logaritmus, nezinu, vai mēs rakstām
, vai mēs rakstam
, nezinu, vai VEF vēl ražo telefonus, nezinu, vai Prīmu vēl var iegādāties, nezinu, cik maksā veikalā piens, maize, desa, u.c. produkti, nezinu, kurš ir lielākais Latvijas ezers, nezinu, kur kartē ir Ungārija, nezinu, vai Vizma Belševica ir dzejniece, vai rakstniece, nezinu, vai devīto simfoniju sarakstījis Bahs, Mocarts, vai Bēthovens, nezinu, ko lai vēl no tā visa, ko nezinu, uzskaita.
Das ist Mein Kampf. Arigato. Ar labunakti.