Ilgi domājot, ko rakstīt klientam rādāmajos saitu uzmetumos, ja materiāls vēl nav gatavs (dizaina varianti, etc), nonācu pie secinājuma, ka Lorem ipsum neģeld, jo neatbilst latviešu valodai. It kā prātīgi būtu asociatīvi izvēlēties materiālu un likt saitā par mēbelēm tekstu par mēbelēm, bet erotiska novirziena saitā likt seksuālas attiecības raksturojošus materiālus.

Bet, tā kā reālajā dzīvē tas ir pārāk skaisti, lai būtu patiesība (nu nemeklēšu es atbilstošus teksus latviski), tad nonācu pie secinājuma, ka baisi labi der brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laiki". Tur ir pārstāvētas gan garas, gan īsas rindkopas, gan dialogi, gan nedialogi. Un tas viss ir pieejams online.

Pieminētā pavasara Jura dienā gāja starp citiem dzīvelniekiem vieni, uz kuriem var zīmēties šie pieminētie vārdi diezgan pilnīgi. Viņi, kā pie visa bij redzams, nāca no tālienes un tuvojās patlaban Slātavas valstij. Viņu rinda, kura nebij visai gara, vilkās šādā kārtā: pa priekšu dzina kāda pusmūža sieviņa ar seši līdz septiņi gadu vecu puisēnu lopiņus, kur bij pavisam sešas govis, dažas aitiņas ar jēriņiem un kāds cūcietis; aiz tiem nāca trīs vezumi. Uz pirmā sēdēja pajauna sieva ar mazu bērniņu klēpī, un tiem diviem pēdējiem gāja divi vīrieši līdz, vezdami zirgus pie galvām. Vezumos bij tik tās vajadzīgākās mājas lietas, bez kurām nevar iztikt gandrīz nevienas dienas, kā daža gulta, galds, trauki, katli, drēbes, kaut kas no gatavas pārtikas un drusku lopu un zirgu barības. Visi gāja uz priekšu, maz runādami, tik vien lopdzinējiem radās brīžam valoda, kuru uzņēma ik reizes puisēns, jo sieviņa runāja no sevis tik tad, kad vajadzēja viņu atturēt no kādas aplamības vai likstas vai arī pamācīt.

"Memm, vai Irbēni vēl tāļu?" puisēns jautāja, pātadziņu vēcinādams un kādā baltā, mazā jēriņā skatīdamies, kurš gāja drusku iepakaļ.

"Es, Kasparīt, skaidri nezinu, bet būs gan laikam drīz," sieviņa atbildēja, neatraudamās nemaz no šām domām, nedz paskatīdamās uz puisēnu. "Tev gan, dēliņ, laikam kājiņas sāp? Ej pie tēva, lai uzceļ uz vezuma!"

"Man vis kājas nesāp, es noietu vēl kādas piecas verstis," šis atbildēja, cilādams savas samirkušās kājas uz lielākiem, dūšīgākiem soliem un plikšķinādams ar pātadziņu pa grāvja ūdeni. "Vakar es gāju gandrīz visu dienu, un tad vēl vakarā nekas daudz nebij, kur tad nu jau šodien sāpēs! Tas baltais jēriņš gan laikam vairs nevar paiet, tas ir jāņem klēpī." To sacīdams, viņš raudzīja, jēriņu saņemt.

"Pats esi nesams, kur nu vēl jēru panesīsi!" sieviņa sacīja, rūgti pasmaidīdama un palikdama joprojām savās smagās domās.

"Kas tur ko nest! Es panestu vēl tādus divus," puisēns lielījās, turēdams jau jēriņu klēpī.

"Nu nes, nes, ja vari," sieviņa teica tik tā, kā gribēdama no puisēna prasījumiem un stāstījumiem atsvabināties. Tas nu sāka ar jēriņu runāt, to glaudīt un likt viņa purniņu sev pie vaiga, stāstīdams, ka drīz varēšot dzīvot atkal pa kūti un atpūsties līdz ganu laikam.

Patlaban nāca pretī un sieviņai cieši garām cita sieva viņas vecumā un drusku svešādā apģērbā ar mazu bērniņu klēpī. Viņas abas saskatījās gan viena otrai acīs, bet gribēja jau iet garām; tad pirmā iesaucās: "Annuža! Nudien Annuža!"

P.S. Jaunais Semagic sako. Jamais pat uz XP neprot normāli unicodierēties. Moš tāpēc, ka beta? ":) Jāmeklē rokā vecais un jāliek augšā.