Šodiena sākās ar bezgala daiļu skatu, kurš pavērās, no rīta puspamodušamies paskatoties pa logu. Pastkastīte, avīzes, kafija. Viss labi.

Kaimiņš no rīta esot līks ņēmies, kamēr atvēris kāpņu telpas ārdurvis. Nu neko, man šis prieks gāja secen.

Līdz Mūkusalas ielas aplim paspēju sapriecāties, ka daudzi prātīgi ļautiņi atstājuši mašīnas mājās, līdz ar ko drausmīgi pārbāztajā trolejbusā, kurš smaržoja gan pēc sasvīdušiem cilvēkiem, gan pēc tādiem, kuriem prasās mazgāties biežāk nekā reizi pusgadā, gan pēc gaisa, kurš pārbagāts ar C0₂.

Lieki piebilst, ka pie Maxima's es jau sāku saprast, ka esmu bijis naivāks, nekā Pinokio, stādot naudas koku.

Liels bija mans prieks, kad kāpjot no trolejbusa, ne pārāk pamanīdams, ka mana kāja uz trotuāra trāpījusi tikai ar pirkstgaliem (ibo kupena), daiļi nogāzos, sagrūzdams to pašu nelaimīgo kāju. Pirms aizvērās trolejbusa durvis, varēja dzirdēt, kā tā pasažieri draudzīgi (atvainojiet, līdzjūtīgi) pasmējās.

Pārsteigums par uz pieturas kāpnītēm sastapto sētnieci bija neviltots. Sāku jau cerēt, ka līdz siltumtrasei tikšu bez komplikācijām. Bet te nu tev bija.

Nācās kāpt augšā uz tilta un doties gar braucamo daļu uz nākamo kāpņu laukumu, kurš bija tuvāk iebraukātajam ceļam.

Par savu pēdējo slaido lecienu man nācās atcerēties vēlāk, bet nejau tāpēc, ka tas nebūtu izdevies. Tas izdevās pat ļoti.

Apbrīnojamā cilvēku-mašīnu iejūtība, kad viņi, redzot, kā es steberēju pa apledojušo ceļu un katrai mašīnai tuvojoties iekupenojos apmalē, lai tā varētu tikt garām. Protams, lieki teikt, ka mani paņēma tikai pēdējos simts metros. Ito - kolēģis...

Bet līdz tam vēl bija tāls ceļš ejams. Pusceļā (veicamais attālums no salu tilta līdz televīzijas tornim, ja nemaldos, ir 1.8 km), tika nolemts piezvanīt priekšniekam un apvaicāties, kā sokas braukšana no Jūrmalas - t.i. vai ir vērts stāvēt ceļa malā, smēķēt un gaidīt viņu braucam garām un mani paņemam.

Saprotams, ka te nu man nācās atcerēties par savu slaido lēcienu. Mans telefons acīmredzami atpūtās kaut kur sniegā. Un tas kaut kur nebija pārredzamā attālumā.

Nopūties un nolamājies lēkšoju atpakaļ. Dīvaini, bet tas tika atrasts turpat sniegā arī guļot. Strādājošs. Un neviena neaiztikts.

Tālāk jau zvans, ar kura starpniecību tiek noskaidrots, ka neviens priekšnieks tuvākajā laikā pa Zaķusalu braukt neplāno, jo atrodas uz Jūrmalas šosejas pie lidostas apļa. Man neatliek nekas cits, kā izveikt smaidīšanu (smile therapy), noteikt bygones un iedomāties, ka skan Barry White.

Ceļš varēja atsākties. Un tas ilga ne vairāk un ne mazāk kā 32 minūtes, līdz mani paķēra kolēģis (un aizveda līdz darbam atlikušos simts, divsimts metrus).

Tā nu tagad sēžu, nevienu neaiztieku, rakstu šo postu un dzeru kafiju. Bygones

P.S. & Update. Siltumtrase bija apsnigusi vairāk nekā jebkas cits...