hel'

zvana skaņas, sēdēšana plecu pie pleca. es, mazā muļķite, nespēju atbildēt uz jautājumu par to, kas tā ir par dziesmu, kas skan. nespēju, jo tieši tobrīd dungoju līdzi skanošajai something stupid melodijai, tieši pēdējās divas piedziedājuma rindiņas, kuras nu nekādi nevarēju tai brīdi izteikt skaļi.

man nepatika, ļoti nepatika, ka viņa negāja dziedāt kopā ar visiem skolotājiem, bet lepni palika sēdēt. taču, atnākot atpakaļ no fotografēšanās, maskas krita. jau dalot zvaniņus, es manīju kā viņas skatiens ik pa laikam vērsās manā virzienā un šķita, ka acīs teju teju varētu parādīties asaras. un tad nezinu, cik daudzi to pamanīja klasē, kad viņa paziņoja, ka jāiet strādāt un gan jau k-kad vēl tiksimies, lepni pagriezās, lai iemuktu sagatavotavā, viņa knapi spēja novaldīt asaras. acis un šķiet arī sirds bija pilna līdz malām. un pirmo reizi viņa ļāva sevi apskaut, pielaida tuvu klāt.

un jā vakars skolā beidzās ar sāpīgu kritienu. ne jau tiešā nozīmē. viens bezgala gādīgs cilvēciņš eksāmena dēļ nolēma mani iepazīstināt ar sk.Boreiši viņa, uzvilkusi savu dusmīgās skolotājas masku, paziņoja: "well, you can't expect getting a good result in the exam, because you haven't practised the conversational part with me. I'm kind of being upset with you cause you never came in my class to ask to go through the exam..." izrādās mums tas bija jāizdara, jo šāda iespēja bija, tikai mēs to diemžēl nezinājām. nu jā, un lai kā arī to negribētos atzīt tas uzdzen stresiņu ne pa jokam. pēc tam arī īsti nespēju noticēt dzirdētajam "u shouldn't worry about it cause your English is really very good." to gan vairs neteica Anita.