hel'

koferis beidzot sakrāmēts. šķiet viss nepieciešamais salikts, bet palikusī brīvā vieta rod vietu pārdomām - vai neko savrīgu neesmu aizmirsusi. šķiet ka nē.

tik tagad pamazām sāku aptvert, kas un ka notiek. īpaši pirms mirkļa, kad atvadījos no mammas... viena otru līdz asarām vēl nekad agrāk nebijam novedušas. rīt būs omīte un māsa.

nervi sāk pamazām uzvilkties bet āda kņud. tas pēdējais gan no solārija, kurā nevietā un nelaikā mani šodien ievilka, bet nekas, arī rozā cūciņām taču ir ļauts lidot uz parīzi...