Vasaras vakaros, nākot no darba pāri Akmens tiltam, es reizēm redzu, kā pa dzelzceļa tiltu, uz Jūrmalas pusi dodas zili-dzeltens pasažieru vilciens. Tad, ja saule uzspīd gar īsto makoņa malu, manī kaut kas tā kā iesprūst, un es atkal nezinu, kā lai atbild uz viņa satraukti pārsteigto "Kā tu mani atradi?", ar tam, kā smagi krautu preču vagonu, sekojošo un visu citu nomācošo absolūto bezspēcības sajūtu, un vai pēcāk tiešām labākais, ko varēju pateikt bija "Nu, tad nu es tagad dodos. Bet es būšu piektdien, ja?"
Es tikai nesen sapratu, ka tad nevienā brīdī manā "racionālajā" prātā neienāca pavisam konkrēta, racionāla doma - "šīs ir beigas", ka atlicis vēl pavisam nedaudz un viss - vairs nebūs, un ka vajadzētu pavaicāt un pastāstīt, ko vēlāk nevarēs.
Bērēs kādā brīdī tante man teica - "Tu zini, ar laiku paliek vieglāk." Varbūt es tajā momentā izskatījos kaut kā īpaši drūmi, vai varbūt to vienmēr saka kam šāda veida notikums ir pirmo reizi. Vai varbūt teica sev. Nezinu. Pašam tagad šķiet, ka ne-viegluma vietā drīzāk bija kas starp pēkšņa klusuma un ļoti intensīvu pazaudētas domas sajūtu. Atbildes vietā es tikai nedaudz pamāju, un nopūtos.
Var jau būt, ka tas "paliek vieglāk" process noris pats no sevis, un šī mana kriptiski-epizodiskā refleksija ir daļa no tā. Tomēr, līdzās manam zili-dzelteno vagonu refleksam, pēdējos gadus nemainīgi vienīgie sapņi, kurus pamodies atceros, ir tie, kur esmu blakus tētim pie viņa rakstāmgalda, un klusi skatos, kā viņš strādā. Var likties banāli, bet es neesmu pilnīgi pārliecināts, ka gribu, lai paliek tā nu pavisam viegli. |