| Tas brīdis pirms iemigšanas, kad esi tā kā atkāpies sāņus un jaut, ka kaut kas kā kaķis cenšas uzskriet pa dienas, nedēļas, mēneša iespaidu straumi kā krāsainiem rakstiem apdrukātu aizkaru, novērtējot distanci un veikli lecot no viena atpazīta raksta uz nākamo, un tad uz nākmo, un tad nākamo, laikam jau lai nokļūtu kur viss būs skaidri pārredzams un rāms, un kur tad varēs ar asti apsegt degunu un lēni pievērt acis - līdz vienā brīdī saproti, ka tā apdruka patiesībā ir teju vai pilnīgi haotiska un raksti ir nesaprotami un sveši, ka lēcieni nemaz nav tik apdomāti un veikli, bet drīzāk refleksīvi un sasteigti, un ka tas vispār ir nevis aizkars, bet gan galdauts, kuru izmisīgais dzīvnieks arvien ātrāk rauj nost no kāda galda, un ka tas taču nevar būt bezgalīgi liels - tas man uz mirkli liek aizturēt elpu. |