Ik pa laikam es atceros par kartupeļu pankūku.
Man varēja būt kādi 5 gadi. Šķiet ka pavasarī, uz kādiem svētkiem bijām aizbraukuši pie vecmammas. Vecmamma dzīvoja kādas pusstundas gājiena attālumā no Smārdes stacijas, "hruščovkā" (baltie ķieģeļi). Vecmammas dzīvoklis noteikti bija augšējā stāvā, bet par pašu stāvu skaitu (2 vai 3) gan neesmu pārliecināts. Vienā no dzīvokļiem zemāk dzīvoja ģimene ar diviem bērniem - brāli un māsu, apmēram manā vecumā.
Kādā brīdī, laikam jau lai nemaisītos lielajiem pa kājām, tiku palaists sētā - spēlēties ar kaimiņu bērniem, ar kuriem tad biju jau apmēram pazīstams (par to kā gan man atmiņu nav). Iznācis sētā, sastapu puiku, kurš turot abām kaut ko garšīgi ēda. Pēc brīža kadrā parādījās arī viņa māsa, un arī viņai rokās bija, kā man tad likās, tāds dīvaina paskata maizes gabals. Pieņemu ka mana reakcija uz atbildi jautājumam "kas tas ir?" bija tik neparasta, ka mirkli apdojmājusies, māsa skriešus aiznesās uz māju, un pēc īsa brīža atgriezās, rokā turot jaunu dīvainā maizes izstrādājuma eksemplaru, un neko neteikusi pasniedza to man. Un tad abi ieinteresēti noskatījās, kā nu es to ēdu nost. Te arī epizode beidzas.
Laikam jau bija garda, ja jau atmiņā tā iespiedies. |