Kverkagambo dienasgrāmata

Trīs vella kalpi
Par vislabāko piedzīvojumu grāmatu latviešu valodā manas domas ir skaidras - tie ir "Trīs vella kalpi". Kad es šo grāmatu pirmo reizi izlasīju, es vēl varbūt biju maziņš, bet jau gudriņš - man nebija nekādu šaubu, ka tā ir daudzkārt labāka par filmu. Līdz sapratnei, ka labu lietu uz pasaules ir maz, un ka šī ir viena no labākajām, vēl bija jāizaug.

Aktieris Arveds Mihelsons, kuram pastāvīgi teātrī iznāca tēlot komiskās lomas, rakstīja lugas, feļetonus un humoreskas ar pseidonīmu Rutku Tēvs. Trīsdesmito gadu vidū viņš pameta Dailes teātri, un pilnībā pārtapa par Rutku Tēvu, dzīvoja Torņakalnā un nodevās rakstīšanai un vīnogu audzēšanai. Šajā laikā viņš radīja lielu daudzumu vēsturisko romānu, bet 1941. gadā, vācu laikā, atkal atgriezās Dailes teātrī.
"Trīs vella kalpi" tika publicēti Atpūtā no 1934. gada 18. novembra līdz 1935. gada 5. jūlijam, bet grāmatā izdoti vienreiz 1990. gadā. No lugām autors ir daudz mācījies - "Trīs vella kalpi" viņam ir izdevušies aizraujoši, ritmiski, mērogā pārsteidzoši, kā neviens cits romāns latviešu valodā. Vēsturiskajā patiesībā rakstnieks iedziļinās tikai tik, cik viņam vajag darbības attīstībai, un, protams, tas ir vienīgais pareizais ceļš.

Rīga atrodas 1621. gadā zviedru iebrukuma gaidās. Pētera baznīcas mācītājs, aizrāvies ar katoļu zākāšanu, norāda uz trim puišiem, kurus tikko redzējis baznīcas pagalmā katoļu pātera sabiedrībā, un nosauc viņus par Vella kalpiem. Satrakots pūlis brūk viņiem virsū, bet trijotne izlaužas, tā tikai apstiprinādama mācītāja vārdus - bet no šī brīža viņi ir apzīmogoti ar šo nosaukumu, un no tā vaļā netiks.
Pēteris ar Andri bija ieradušies Rīgā, meklēdami Andra aizbēgušo līgavu Rūtu. Daugavas laivinieks Ērmanis viņus uzaicina pie sevis, kamēr tracis pilsētā norims.
Tālāk seko bezgala daudz piedzīvojumu: puiši dodas uz Rīgu, tiek ieslodzīti, izbēg, nogaida ārpusē līdz zviedru iebrukumam, atkal dodas uz Rīgu, aizstāv Rīgu pret zviedriem, tiek nodoti un krīt gūstā, kopā ar zviedru armiju atgriežas Rīgā, aizstāv Rīgu un dzirnavas pret poļiem, tiek tā paša luterāņu mācītāja salaulāti ar savām līgavām un beigās atkal dodas katrs uz savu pusi.
Tas, kā varoņi satiekas un nokļūst pašā notikumu vidū, ir uzrakstīts lieliski, Ērmaņa dzeršanas un ēšanas sacīkstēs var just īstu spriedzi, asprātīga ir aina, kur Zviedrijas karalis pierunā varoņus neņemt sevi gūstā. Rīga grib ar cieņu padoties protestantu karalim, bet visu pirmo grāmatas daļu varoņi aizstāv Rīgu pret zviedriem un ir galvenais iemesls, kāpēc tie vēl joprojām nespēj Rīgu ieņemt.
Pēc Rīgas ieņemšanas sižets pamatīgi izmainās. Autors tiek vaļā no nevajadzīgajām un vēsturiski nepareizajām sievietēm, Rūta atkal pazūd, Pēteris iegūst jaunu statusu kā karavīru komandieris. Liekas, ka autoram arī Vella kalpu vārds nav vairs mīļš un viņš to grib nomainīt ar diezgan nesakarīgiem Neuzveicamajiem, kaut arī tikai īslaicīgi. Šeit sākas pamatīga sirdslietu kārtošana, meitenes izlemj, ar kuriem Vella kalpiem viņām palikt, un viņu tēli iegūst labāku raksturojumu.
Otrā grāmatas daļa ir vājāka par pirmo, vidū var pamanīt vietu, kur autors, acīmredzot, sākotnēji bija iecerējis grāmatu nobeigt. Sirdslietām tiek veltīts pārāk daudz laika, bet visu glābj milzīgā dzirnavu kauja, kurai iedots pareizs nosaukums "Tūkstots pret piecpadsmit" un kuru varoņi izcīna pat ar ķīmiskajiem ieročiem. Viss beidzas kā pienākas: laimīgi ar kāzām. Starp citu, nekādas pilsētu atslēgas un idiotiski ziepju operu atklājumi grāmatā tā arī neparādās.

Galvenie varoņi ir Pēteris, Andris un Ērmanis. Vella kalpu slava tiek apstiprināta ar Pētera velnišķīgo zobena cīņas mākslu, Ērmaņa velnišķīgo ēdelību un spēcīgumu un Andra velnišķīgo pievilcību sieviešu vidū. Diemžēl Andrim nav paveicies visvairāk, viņa tēls izskatās visbālāk - Andris vienmēr uzturas Pētera tuvumā un ir nedzīvs priekšmets, izņemot īsos brīžus, kad atdzīvojas un dara kaut ko patstāvīgi.
No sieviešu tēliem jau pirmajā daļā vislabāk uzrakstītā ir Anna, tāpēc viņas pārdzīvojumi pēc pārcelšanās uz dzirnavām šķiet pārvelkam pārāk daudz uzmanības uz sevi. Katram Vella kalpam ir tam paredzētās sievietes tēls: Andrim ir Rūta, Pēterim - Anna, Ērmanim - Lēne. Dzirnavās parādās vēl viena varone - dzirnavnieka meita Kate, kas tiek steidzīgi iepazīstināta, pietiekami apjomīgi raksturota un pie reizes nokārto gandrīz visu varoņu attiecības. Tad lasītājs dabū milzīgu pārsteigumu ar negaidītu sižeta pavērsienu - Andris un Rūta izlemj, ka īstenībā viens otru nemīl, un tad izrādās, ka Andra izredzētā ir Kate. Ja kāds sižeta pavērsiens latviešu literatūrā ir pelnījis visnegaidītākā slavu, tas ir tieši šis.
Galveno varoņu pretinieki ir mācītājs Samsons un rātskungs Rams. Paši piedalījušies Vella kalpu mīta radīšanā, drīz viņi nonāk personiskā naidā pret tiem. Saistība ar pārdabisko tiem kalpo par ieganstu cilvēku kūdīšanā pret Vella kalpiem. Tomēr grāmatas gaitā abiem nākas mainīt uzskatus.

Ar savu optimismu romāns izceļas arī starp pārējiem Rutku Tēva darbiem. Citas autora grāmatas beidzas diezgan drūmi - galvenie varoņi iet bojā, zaudē kaut ko vērtīgu vai ir spiesti doties trimdā. "Trīs vella kalpos" tā nav, tie beidzas ar laimīgām beigām. Arī ļauno varoņu īsti nav - Samsons un Rams it kā sākotnēji ir ienaidnieki, bet Rams samierinās, kad atrod savu aizbēgušo meitu, bet Samsons beidzot liek viņus mierā, kad viņu piespiež zviedru vara. Kara pretinieki ir anonīmi, bet tiklīdz tiek iepazīti labāk, kļūst par sabiedrotajiem, kā Svens Horns, kuru Vella kalpi sagūsta, bet tad iedraudzējas - nemaz nerunājot par Gustavu Ādolfu. Tātad "Trīs vella kalpi" vienlaicīgi ir pats pozitīvākais darbs latviešu literatūrā.

1970. gadā kaut kas lika Rīgas kinostudijai uztaisīt filmu "Vella kalpi". Ar grāmatu tai ir līdzīgs nosaukums un sakrīt daļa no varoņu vārdiem. Filma ir muzikāla kumēdiņu filma, jo tieši tāds bija tās autoru mērķis; labāka situācija ir mūzikas ziņā, jo tās autori bija sev uzstādījuši mērķi radīt labu mūziku. Filma sanāca diezgan populāra, tāpēc pat tika uztaisīts turpinājums, bet, atbilstoši sīkvelu likumam, tas sanāca vēl draņķīgāks.

Lai nu kāds būtu jautājums ap adaptācijām, "Trīs vella kalpi" latviešu literatūrā ir iekarojuši vislabākā piedzīvojumu romāna vietu, un citu pretendentu uz šo vietu nav.