Kverkagambo dienasgrāmata

Laimoņa Pura Degošā pilskalna tetraloģija
Turpinu ceļojumu pagātnē ar pilskalnu grāmatām (ceļojums arī tāpēc, ka grāmatas uzrakstītas arvien senāk). Tās kopā ir četras un es vairākas reizes labprāt esmu lasījis pirmo grāmatu "Degošais pilskalns". Pārējās it kā biju lasījis, bet nevarēju atcerēties, kas tur īsti iekšā bija.
Laimonis Purs ir dzimis 1922. gadā, tātad viņam šogad ir 90 gadu. Degošais pilskalns ir uzrakstīts 1962. gadā, tātad šogad grāmatai aprit apaļi 50 gadi. Grūti pat iedomāties: jau pagājis pusgadsimts, kopš autors 40 gadu vecumā uzrakstīja šo grāmatu, un viņš vēl joprojām ir sveiks un vesels un savā vecumā pat turpina vēstuļu veidā strīdēties par patiesību "Latvijas Avīzes" lappusēs.

Degošais pilskalns (1962)
Grāmatu galvenais varonis ir Tērvetes zemgalis Gunvaldis, kuram pirmajā grāmatā ir 15 gadu. Viņa tēvs ir kritis Saules kaujā, tā arī dēlu neieraudzījis, tātad ir 1251. gads. Sižets attīstās bez kavēšanās - jau pašā sākumā Gunvaldis ar vectēcu iet darboties ar bišu kokiem, kad viņiem uzbrūk sirotāji un sagūsta. Vectēvs palīdz Gunvaldim aizbēgt, kamēr viņš bēg uz mājām, zemgaļi jau ir noslēguši mieru - kā jau minēju, sižets attīstās strauji. Gunvaldim vectēvs ir pateicis, kur atrodas Viestura kaps, un ar šo ziņu galvenais varonis iet pie Nameja.
Pa to laiku notiek attīstība valstiskā līmenī: labietis Daunadzis grib kļūt par Zemgales valdnieku Nameja vietā, krustneši pēc miera nosacījumiem atstāj Tērvetē soģi Danielu, no ārzemēm dzimtenē atgriežas Mudris, ticību zaudējis kristietis, kurš kļūst par Nameja padomnieku. Tajā visā kaut kā iesaistās Gunvaldis. Vēl viņš iedraudzējas ar meitenēm Naulu un Zigni un karavīru Miku.
Daunadzim nocērt galvu, kad tas pēc viltīga Mudra plāna atklāj sevi kā nodevēju, tad tautas sapulcē zemgaļi padzen Danielu. Ziemā krustneši atgriežas un aplenc Tērveti, bet neko nesasniedz. Taču ir nolaupīta Zigne un aizvesta uz Rīgu. Tad trīs zemgaļi slepus dodas uz Rīgu, lai viņu atvestu, izkaujas, bet uzzina, ka viņa ir kļuvusi par prostitūtu, un atstāj viņu tur. Tad Gunvaldis rituāli nolaupa Naulu sev par sievu.
Pa starpu kaut kur ir pagājuši desmit gadi, un to gan autors būtu varējis apzīmēt labāk. Apvienot Zemgali Namejam pagaidām neizdodas labiešu pretestības dēļ. Beigās pēdējā nodaļā Namejs ar Gunvaldi ir devušies pasirot uz Prūsiju, bet krustneši aplenc Tērveti. Daunadža brālis Daumants atver viņiem vārtus un krustneši ieņem Tērveti, Mikus un Mudris iet bojā, Naula ar bērniem un daudziem citiem tiek sagūstīta un aizvesta. Tā arī visa grāmata.
"Degošais pilskalns" ir tieši tik labs, cik es atceros. Notikumi attīstās ātri, visu laiku kaut kas notiek, bet tikai ar galvenā varoņa Gunvalža piedalīšanos. Valoda liekas vecmodīga, bet tik un tā lieliska. Var gan teikt, ka grāmatai nav īsta sižeta, bet gan atsevišķu notikumu virkne, un sieviešu tēli nav pietiekami apjomīgi, bet kalpo par autora rīkiem kādas domas pavēstīšanai. Tik un tā - grāmata ir lieliska bērniem un padsmitniekiem un nav arī pārāk gara.

Krusts virs pilskalna (1979)
Laikam pēc atkārtota izdevuma 1972. gadā L. Purs izlēma uzrakstīt turpinājumu, kas iznāca sērijā "Stāsti par vēsturi". Nezinu, kādas izmaiņas starp "Degošā pilskalna" izdevumiem vēl bija, bet, piemēram, nodevīgais Daunadža brālis Daumants šeit jau saucas Daumis.
Diemžēl jāsaka tieši - "Krusts virs pilskalna" ir pati sliktākā no četrām grāmatām. Galvenā autora tēma ir Nameja centieni apvienot zemgaļus, un šīs grāmatas galvenais vēsturiskais notikums ir miera līgums ar krustnešiem un pakļaušanās Rīgai. Galvenais varonis Gunvaldis gandrīz tajā nepiedalās. Pirmkārt, uzrodas otrs galvenais varonis - atradenis Dzintis, kurš it kā ir uzbrukumā nogalinātā kalēja audžudēls, bet it kā arī Gunvalža. Otrkārt, šīs grāmatas lielākā daļa tiek pavadīta Rīgā pie bīskapijas amatpersonām - pagrabmeistars, priors, tāds priesteris, šāds priesteris. Vienu no tiem tipiem sauc Johans no Lunes, citu Johans no Fehtas - saprotams, vēsturiskas personības, bet atšķirt, kurš no Johaniem bija kurš nekādi nesanāk. Grāmatas sākumā ir mokoši garš apraksts ar vienu no Johaniem, kurš pavada pāris desmitus lappušu iekšējās pārdomās par sevi, citiem, baznīcas vēsturi vispār. Lasīt to visu ir kā brist cauri purvam.
Toties valoda ir kļuvusi ārkārtīgi nedabiska. Autors mēģina stilizēties, bet sanāk draņķīgi. Beigu beigās katrā teikumā ir vismaz pa vienam nevajadzīgi "seniskotam" vārdam, teiksim, krustnešu vietā krustanesēji vai glūnēt vietā glūniķēt. Vēl ir spēcīga sajūta, ka autors izmanto grāmatu, lai izklāstītu savas zināšanas par krusta kariem un baznīcu. Sanāk ļoti slikti un garlaicīgi.
Mazliet labākas ir nodaļas, kur Johans ar palīgu savervē Tērvetes soģa kalpu vai kur soģis nolaupa bīskapu Albertu un Johanu (otru?) un Siguldā liek parakstīt Livonijas sadalīšanas dokumentu. Uz beigām zemgaļi dodas uz Rīgu slēgt savu līgumu, vienreiz neveiksmīgi, otrreiz, tagad ar Gunvaldi, veiksmīgi. Gunvaldis dodas labiešu delegācijas vidū Nameja vietā, jo pa šo laiku ir kļuvis par karapulka vadītāju. Pašās beigās zemgaļi noslēdz līgumu, kaut arī redz, ka tas nav izdevīgs, ar domu, ka gan jau atkal to drīzumā lauzīs (šoreiz ticams zemgaļu domāšanas veids).
Gunvaldim līguma slēgšana liekas lieki tērēts laiks - tieši tāpat ar šo grāmatu.

Tālajos pilskalnos (1981)
Šoreiz galvenais notikums ir Nameja nāve Prūsijā.
Laikam autoram kāds pateica, ka "Krusts virs pilskalna" viņam nesanāca īpaši labi, tāpēc viņš vismaz cenšas grāmatā vairāk ielikt cīņu ainu un citas darbības. Taču stilizācijas problēmas paliek un arī viss cits - un mocības turpinās.
Nameju žemaiši aicina cīnīties ar krustnešiem ne cietpaurīgi, bet ar prātu un viltību - to Namejs negrib. Tad notiek, šķiet, Aizkraukles kauja un zemgaļi neiet palīgā krustnešiem un tie tiek sakauti. Rakstot no kristiešu tēlu viedokļa, autors ir kļuvis manāmi sarkastiskāks. Pārmaiņas pēc vidū daži bruņinieki tiek nogalināti, un tā ir daudz maz laba daļa. Namejs ar karadraudzi ir Prūsijā, kur Rāmavā Ramotis viņam lasa lekciju par visu Prūsijas vēsturi. Galu galā, nespējis izturēt, ka Treideni nogalinājuši radinieki un dzimtenē izkauta viņa dzimta, Namejs iet nāvē.

Sūrābele pilskalnā (1986)
Te galvenais notikums ir zemgaļu aiziešana uz Lietuvu. Šoreiz bez galvenajiem varoņiem Gunvalža un Dzinta ir uzradies tāds Atiņš, Zignes dēls.
Daudz maz saistoša ir šī sižeta līnija: zemgaļiem vajag dzelzs, bet neviens ar viņiem netirgojas. Viņi Rīgā par kāršu parādiem savervē spēlmani, lai tas būtu izkārtne dzelzs dabūšanai.
Krustanesēji uzbūvē pili Svētkalnā un zemgaļi aiziet uz Lietuvu. Gunvaldis un Dzintis tobrīd jau ir miruši. Kas notika ar Atiņu? Nez, neatceros.

Pagrūti bija izlauzties cauri visām četrām grāmatām. Kaut kur "Krusta virs pilskalna" vidū es nopirku Lī Čailda "Nāves zonu" un nolēmu palasīt pāris pirmās lappuses. Nācās krietni piespiesties, lai "Nāves zonu" aizvērtu un atgrieztos pie otrās pilskalnu grāmatas. Pie vainas tikai milzīgā atšķirība starp abām lasāmvielām, ne jau Čailda grāmata būtu ģeniāls darbs. Tas tajā brīdī bija kā svaiga gaisa malks.
Nebiju domājis, ka tāds būs mans secinājums, bet te tas ir: pirmā grāmata, "Degošais pilskalns", ir laba un lasāma, savukārt pārējās trīs nekādā gadījumā nav rokās ņemamas. Idiotiska stilizācija ("asinis lija kā citreiz lietutiņš" utml.), tizls sižets, ūdenslējējs autors, sīki pāris lapas atpakaļ lasītu notikumu atstāsti, pārspīlēta varoņu bāšana visos vēsturiskajos notikumos - gluži vai kāds septiņdesmitajos Laimoni Puru ir neatgriezeniski sabojājis.