Kverkagambo dienasgrāmata

Par Kokkāji
No šejienes (Lielinieku laiki Jelgavā):

Svarīgu lomu cietumu nozarē ieņēma kāds cilvēks, ko cietumnieki sauca par Kokkāji (Stelzfuß). Runa laikam bija par kādu bijušo Sibīrijā izsūtīto ar vārdu Stepanovs (Stepanow), kurš izcēlās ar cietsirdību pret cietumniekiem un kurš arī lēma par apcietināto dzīvību un nāvi. No Jelgavas viņš kopā ar apcietinātajiem devās uz Rīgas Centrālcietumu, kur viņš kļuva par cietuma priekšnieka palīgu.

Es atcerējos, ka kaut ko līdzīgu esmu lasījis (Republika gaisā):

Mazais sārtvaidzis Augusts Miezis stāsta par centrālcietumu:
— Iedomājieties: cietumā lietas nokārtojušās pašas no sevis. Biedri aizgājuši jau pievakarē un izlaiduši visus politiskos. Tavu sajūsmu! Nāca laukā pa vārtiem dziedādami: «Uz cīņu mostiet darba ļaudis…»
— Bet kas tur tagad pieņems ieslodzamos? — prasa Zukovskis.
— Es atvedu… man te… Ei, biedri Stefanij, panāc šurp! — kliedz Miezis.
Pa durvīm ieklibo vienkājis. Tas ir vecs vīrs, kas veikli dauza pret grīdu savu koka kāju. Kad runā, rad izceļ to, kā atpūtinādams, uz priekšu…
Dzenis mazliet samulst:
— Kā?… Bet vai tad biedrs varēs?
Miezis:
— Viņš pats tikko atbrīvojās no ieslodzījuma. Labi pārzin cietumu. Noteikti varēs! Un viņam ir nags!
Ilgi nedomājot, Stefanijam izraksta centrālcietuma priekšnieka pilnvaru. Ar to rokā vecais tūliņ dodas uz durvīm.

Stepanovs, Stefanijs, Stefans - interesants personāžs, bet pan nav zināms kā viņu sauc!