| briidis paardoomaam!!! |
[18. Jan 2005|15:58] |
zem sargeņģeļa spārniem aug meža zemenes
bezpajumtniekam Laurim Vēverim
tu esi pie apvāršņa, kad debesis iebrūk, tu apgulies zem tilta uz vēdera un
rodās cirka meitiņa, vienritenis, zaļi stiebri, piruetes, salto.
tavā vilnas cepurītē ieadīti visi tavi cilvēki, kaut es tā spētu,
nekad tevis nebūs par daudz čūlainās pilsētas dzīveslīnijās.
dažreiz kanālmalas pīlēs, operas strūklakā man liekas, es ieraugu tavu seju bārdaino.
kur tu nakšņo? - siltās trepjutelpās, zem tiltiem, līdz kamēr tiltapakšas ir pilnas ar sniegu;
kur tu klejo vienatnes tincināts un dzīts?
leduspuķes ir vienīgie pilsētas ziedi un vēl tavas acis un bārdā iesalušās asaras, kuras, aiznestas pie juveliera, tiktu novērtētas dārgāk par visām pasaules naudām, karātiem un zeltiem, par visiem dzīvības eliksīriem un alķīmijas produktiem; nevar runāt par kokiem tavā klātbūtnē, gribās kokus ar saknēm un zemi izraut un nolikt tavā priekšā; nevar jau pastāstīt mīlestību vai veikalā nopirko maizi izstāstīt. var tikai atnest smaržīgu, tikko ceptu maizi un iedot tev rokās, tikai tas ir patiess ceļojums. un šādus stāstus saprot visi, jo tie ir patiesi.
krakšķ ledus, bet ciešas un nelūst, kad tu pārvācies uz citu krastu; zvirbuļu bari ielūst un pārtrūkst to tālsarunas ar citu zvirbuļu baru, tevi mīl ledus; tu esi verdoša lava pilsētas senaizmigušajā vulkānā, tik ļoti iekšā esot, tu spēj palikt ārpusē, tas tevī mani fascinē; manī ieaurojas galaktikas, kad kāds ierunājas par humānismu, manī iezviedzas visi zvaniņi bezgalīgās saskaršanās virknēs sasieti; daudzi neizprot, kā tev var pietikt ar to, kas tu esi, pietikt ar līdzi nepaņemamo un jaunībā gleznotajām gleznām; tev ir slikta atmiņa, katru reizi tu mani sauc citā vārdā, man ienāca prātā - bet varbūt tu tikai redzi dažādas manis izpausmes, mēs dzīvojam vienā līnijā, bet apvāršņi atšķiras; varu derēt, ka tevī ir pīļu dīķis, kuru apdzīvo tavu draugu pārdzimšanas pīlēs, un katrs skatiens uz āru iesviež tiem siltu maizes donu uz iekšu; tu brīnies par pasauli, kā es vairs nemāku, tu esi panācis sevi, saņēmis aiz pleca un pagriezis ar seju atpakaļ pret sevi, tu neļāvi sev aiziet; kāda meitene uz ielas, redzot tevi, atdeva savu mēteli, turpat novelkot, viņa ir veidota no tās pašas vielas; zintnieces tajos punktos, kur tu esi nakšņojis, atrod āderes un akas, kas nekad neizsīkst un to svētajam ūdenim brauc pakaļ tūristi;
tu esi pilns ar balsi, kuru es vāri sadzirdu, ieber manī šo tīro sāli, šo stipro balss sāli;
ak, ko lai es saku par visām ziemām, kuras tu neiespējamā veidā pārlaidi nomestu klausuļu garajos signālos, es tāpat to visu nesaprotu; kādēļ tu nesmīni, kad redzi nomestu čūskādu pilnsejas, es vienmēr uz tām skatos kā uz neveiklu karnevālu, kurā maskas ir pusnolīmējušās un nenoslēpj to saimniekus ne nieka, kādēļ tu pat nepasmaidi; cik gan pacietīgi tu vari vērot sacietējošo lāsteku ūdeni, it kā nolasot no to lūpām neskaidras pilīšu atstātas vēstules; arbaleta bultas saindētais gals ieaug tevī kā rītausmas ziepes un neviens nav uzvarējis, tu liec man ticēt, ka cīņa ir nenotikusi, ka tā bija tikai dīvaina papeļpūku airēšanās; tu, protams, neiesi manifestēt sevi absurdos veidos, vienīgi sniegā gurkstošām kājām ierakstīt grūti saklausāmo vēstījumu " katram ubagam savu tiltu "
manī atveras visas brūces, redzot tevi,
un apputeksnējas un izzied, te nedarbojas skarbie pavasara vēju likumi; kā tev ir izdevies atmest liekos likumus un nonākt pie patiesajiem, šo veidu es pētītu visu dzīvi, ja vien
ja vien zinātu, ka varu salīdzināt sevi ar Tavu Eksistences Daļu,
tavs sērkociņš izplēsīs tumsai lielāku gabalu;
tiksimies citā rītā, zem citām izkārtnēm, citām grimasēm sejās,
citās drēbēs, ar citām emocijām,
bet tie paši mēs,
tie paši vecie mēs
un varbūt apmainīsimies vietām
nedaudz sviestaini, nevajadziigi sarezgjiita teikumu uzbuuve, bet man patika!! |
|
|
