|
|
|
June 24th, 2017
09:11 am
What are you worried about, she asked.
Un varbūt man tam visam jāpieiet no šāda aspekta. Lai arī es ticu un man gribas ticēt, ka ir citādi, tomēr tas viens cilvēks manā dzīvē ir pierādījis, ka mēs visi esam vieni paši un nevar uz nevienu paļauties. Nu, vai vismaz es nevaru paļauties uz viņu. Allaž pienāk brīdis, kad viņš izspēlē kādu no savām riebīgajām kārtīm.
Un varbūt, ka viņš ir jēla ola, ka apvainojas par katru sīkumu un tad dienām nerunā un neinteresējas.
Es tikai gribu būt mīlēta, bet es saprotu, ka šobrīd tas nav iespējams.
|
June 14th, 2017
12:10 am
Un vēl es domāju par to, cik bieži viņš rītos pamostas un viņam gribas pamosties man līdzās. Vai viņš bieži par to iedomājas. Lai gan - var jau būt, ka viņam ir taisnība - ka tas jau neko nemaina. Pat tā apziņa ne. Un var jau būt, ka viņš mani mīl vairāk, un arī tas neko nemaina.
|
June 13th, 2017
11:57 pm
Varbūt man ir bail aiziet paskatīties, kas ir tepat aiz stūra. Nav jau tā, ka te būtu slikti, itin nemaz, bet reizēm es domāju, ka varbūt tepat aiz stūra mani gaida kaut kas vēl lielāks. Man ir tikai bail tur aiziet un paskatīties uz to ar tiešām savām īstajām un patiesajām acīm. Viņš mani galu galā. Viņš tiešām, tiešām mani mīl. Ir pat grūti tam noticēt, ka kāds mani tiešām ir iemīlējis. Es gan taču pati zinu, cik skaista ir mana mazā pasaulīte.
|
May 31st, 2017
12:41 am
Jebkurš loģiski domājošs cilvēks jau būtu aizgājis. Viens vai otrs. Mēs abi ļoti labi apzināmies, ka tas, ko mēs darām, ir nepareizi, un ka šīs attiecības nekur neved, bet tik un tā mēs viens pie otra turamies. Un tā, ka tiešām viens pie otra.
Pareizais lēmums tika pieņemts pirms pieciem gadiem. Un to, ka tas viņam bija pareizais lēmums, es sāku saredzēt tikai tagad. Es nekad Tur neesmu bijusi (pat, ja man šķita, ka esmu), bet man nav jāvaino sevi par to. Pat tad tur nevarēja nekas sanākt. Viss jau bija par vēlu jau tad. Un mēs abi to ļoti labi zinām, ka nekas nekad nebūs, bet, neskatoties uz to, ne es laižu vaļā viņu, ne viņš laiž vaļā mani.
|
May 29th, 2017
07:43 pm
Ja Tavā dzīvē vairs nav cerības, kā lai dzīvo tālāk?
Viss ir sabrucis, viss ir izjucis.. Un nekā vairs nav. Neviena nav.
Esmu atkal tik tuvu tam solim, gribas, lai pa nakti vienkārši apstājas sirds. Vai saķeru kādu neārstējamu slimību. Tik ļoti man negribas vairs dzīvot. Man vairs nav spēka.. Man vairs nav ticības, ka kādu dienu viss varētu nokārtoties, un es tiešām visos svarīgajos aspektos būtu laimīgs cilvēks. Man vairs nav cerības.
Es esmu tā sliktā, lai gan atveru sevi un iedodu tik daudz, un varētu iedot vairākkārt vairāk. Tikai man nekad nebūs tādas iespējas. Tas vienmēr paliks zem What If lauciņa.
Es sapratu, ka pirms tam es biju laimīgāks cilvēks. Pirms viņš man pienāca klāt. Bet tagad es vairs nezinu, kā bez viņa dzīvot? Kā būt laimīgai, ja viņš nebūtu manā dzīvē. Es pieķeros par daudz, iemīlos par daudz, dodu sevi visu ar tik stipru ticību, ka tas noteikti atmaksāsies. Un tas atmaksājas, jā, bet ne galvenajā plaknē, un tur es saprotu, tas nekad nevarēs atmaksāties. Jautājums - vai es esmu ar to mierā?
Bet kāda gan tam nozīme? Tagad viss mainīsies, būs jauna kārtība, un man tikai neapdomīgi, lai gribētu pasargāt savu sirsniņu, bija jāpieļauj viena kļūda, kuru viņš man nevar piedot. Ja viņš būtu manās kurpēs, viņš nemaz te nebūtu. Un mana kļūda jau nav salīdzināma ar viņas kļūdu. Kā viņš varēja piedot to, bet nevar piedot man? Ja apstākļi būtu citi, es NEKAD tā nebūtu rīkojusies.
Sāp viss. Sirds, galva, vēderā svins, nevaru paelpot, trīc rokas un kājas. Lielākoties no bailēm, ka es viņu pazaudēšu. Jebkurš cits loģiski un saprātīgi domājošs cilvēks jau sen, pirms gadiem, būtu aizgājis prom. Vispār tā sajūta ir draņķīga, ja Tev sejā iemet kādu citu izvēli. Bet es palieku. Kāpēc es palieku? Kāpēc es esmu tik ļoti pieķērusies vienam cilvēkam un stingri domāju, ka tieši viņš ir īstais? Viņš šobrīd man ir svešs. Kad viņš tā atklāti būtu izvēlējies mani? Jā, ir dažas reizes, bet pārsvarā jau ne.
Gribas iedurt dunci sirsniņā, lai beidzas tās sāpes un raudāšana. Un šī nav pirmā reize, es tikai nezinu, kā sev palīdzēt.
|
May 18th, 2017
11:17 pm
Un es viņam nesaku un neteikšu, cik ļoti salauzta es jūtos.. Tas jau tik un tā itin neko nemaina. Tikai ik dienu es gatavoju sevi, ka notiks kas slikts. Gatavoju sevi nākamajam triecienam.
Es gribu būt laimīga, bet es gribu visu to, kā man nav. Un es nezinu, kā to iegūt. Pusi ceļa esmu nogājusi, saprotot, kas man ir vajadzīgs un ko es vēlos. Bet kā to visu iegūt?
|
11:11 pm
Jo tālāk es no viņa atvirzos, jo vairāk viņš man raksta, cik ļoti es viņam patīku. Vai nu man pašai gribas domāt, ka es atvirzos tālāk.
Tas ir nogurdinoši. Ja vien viss būtu vienkāršāk, vieglāk, ar skaistu, gaišu, laimīgu nākotni. Man vairāk neko nevajadzētu, man pietiktu.
|
10:17 pm
Sometimes even all good things come to an end.
I need to remember it.
|
May 9th, 2017
11:29 pm
Man ir tādas aizdomas, ka es patīku vienam savam darba kolēģim - M. Un patiesībā jau viņš man arī patīk.
Tas ir tā jauki, jo tās ir maz-mazītiņas pārmaiņiņas un apjausma, ka pasaulē ir vismaz 2 cilvēki, kuriem es patīku. Un, ka varbūt viss nebūtu tik bezcerīgi.
Bet šodien jogas pasniedzēja tā forši parunājās ar mums. Un šodien mēs bijām tikai septiņas tā, ka varēja veikt ļoti labu individuālu pieeju. Viņa mums tur kaut ko pasmieklīgu teica, un tai brīdī es tieši nodomāju, ka - o, jāatceras un jāuzraksta, bet tagad kaut kā ne pavisam neizdodas atsaukt atmiņā.
Pēc jogas vēl saņēmos un nenoslinkoju, un izgāju paskriet. Bija tāda forša viegluma sajūta, lai gan ātrums galīgi ne tas ātrākais. Teju, ka plaušas būtu stipras kļuvušas. Man galu galā ir jākrāj spēki.
|
May 8th, 2017
09:36 pm
Es viņam to nevaru piedot. Ka lauciņā, kurš ir mans, viņš ved iekšā kādu citu. Bet, ja tā padomā, piecu gadu laikā nekas nav mainījies - kā toreiz viņš aizlidoja ar viņu uz mūsu Spāniju, tā tagad viņš ved iekšā tur viņu. Tas ir tik sāpīgi. Tas ir tik ļoti, ļoti sāpīgi.
Es atdodu viņam visu savu mazo sirsniņu, bet viņš jau ir izplānojis tik daudz ar kādu citu. Un tajā pašā laikā viņš ir tāds viens vienīgais - otra tāda nav.
Un šoreiz es nezinu, kā būs. Viņš gan man ir neskaitāmas reizes teicis, ka negrib mani pazaudēt, bet man katrā strīdā šķiet, ka mēs izšķirsimies un es viņu pazaudēšu.
Un es domāju, kā tas būtu. Vai es to varētu izturēt? Vai es to varētu pārdzīvot? Jau tagad salauzts ir viss, un es neprotu to sariktēt, kā jābūt. Es vairs nezinu, kā būt laimīgai bez viņa.
|
02:29 pm
Ir 8. maijs un viņš atkal to izdarīja. Pagāja 5 dienas, no kurām divas bija brīnišķīgas, jo mēs tās pavadījām kopā. Bet šodien, bet šodien es uzzināju par viņa plāniem ar kādu citu... Tas salauž manu sirsniņu, mazos gabaliņos, un nu es te sēžu un raudu. Es nečīkstēšu viņam par to, cik ļoti man tas sāp, par to, cik ļoti viņš man dara pāri. Es meklēju vārdus, kurus uzrakstīt viņam, bet to nav. Kā var no tik lielas rīta laimes nonākt šeit..?
Un nu arī viņš izlēma klusēt. Bet es turpināšu raudāt... :'(
|
May 3rd, 2017
11:49 pm
Te pēdējās dienas daudz domāju par to, ko viņš man teica. Es zinu, ka domāšana jau nekur neved, bet nu tik un tā.
Viņš teica, ka, ja viņš būtu laimīgs tagadējās attiecībās, tad vai tad viņam vajadzētu mani? Tas man liek priecāties, pat primāri, jo tas nozīmē, ka nekas viņiem tur nav kārtībā. Un, ka viņš tad drīzāk ir nelaimīgs pats nekā, ka bērni ir nelaimīgi. Jo viņš grib palaist pasaulē laimīgus bērnus, pat, ja pats ir nelaimīgs.
Un, ka viņš nezinot kas notiks. Un toreiz pie virtuves galda, kad es uz dēlīša esot kapājusi tur šo to, viņš man ko teica. Tik problēma tā, ka toreiz es nesadzirdēju, ko viņš man teica un, lai viņš nesadomātu, ka es neklausos, ko viņš saka, es viņam nepārjautāju. Bet tad viņš turpināja, sēdēdams pie stūres, un teica, ka viņam ir plāni B, C un D un tajos visos man ir atvēlēta galvenā loma.
Es zinu, ka tas ir patiesi, ka esmu tur viņa sirsniņā, un viņš vienmēr būs manējā. Un ar to pēdējo reizi viņš atkal man ir iedevis cerību, ka viss var izdoties. Ir varbūt tikai mazliet jāpaciešas.
Tai dienā viņš arī palika pie manis pa nakti un uztaisīja varenu pārsteigumu ar savu pēkšņo un negaidīto ierašanos. :) Un es nezinu, ko man tagad domāt un kā rīkoties. Man reizēm gribas viņam pateikt, lai nepieradina mani pie sevis, ja pēc tam notiek kas slikts. Es to nekad nevaru pārdzīvot. Es krītu un nevaru paelpot, un man trīc rokas. Bet viss, ko es vēlos, ir miers un harmonija, un mīļums un pieskārieni manā dzīvē.
Viņš teica, ka mums nav vienkāršs liktenis. Un es zinu, ka viņš netic liktenim vai jebkam tādam, tāpēc es biju izbrīnīta, to dzirdot. Un varbūt tiešām, patiešām esmu viņa sirsniņā daudz, daudz dziļāk nekā tas otrs cilvēks. Mūsu mīlestība ir daudzkārt lielāka un stiprāka, un dziļāka. Tā sajūta, kad paskaties uz otru, un actiņas labsajūtā un mīlā izkūst, ķermenis šķietami atslābst un nolaižas lejā, un Tu sajūti siltu mieru iekšā, tikai skatoties uz šo cilvēku.
Un vispār tas notika jau pirms dažām dienām, bet es par to rakstu tikai šodien. Jo, izrādās, ka es rakstu tikai tad, kad jūtos skumji un jūtos nelaimīgi.
Bet viņš ar to, ko viņš man teica, viņš liek man domāt, ka tiešām es lieku viņam justies laimīgi. Un es pati par to brīnos. Ka kāds var mīlēt mani tik ļoti.
Tai pēdējā reizē viss šķietami bija citādi. Mēs pat par bērniem parunājām. Ne par nākotnes savējiem, bet par dzemdībām un tādām ar nākotni ļoti saistītām tēmām, kas dveš manī arvien lielāku cerību par būšanu kopā. Viņš bija mīļš un mierīgs.
Vispār mana dzīve ir krietni sarežģīta. Es apbrīnoju tos cilvēkus, kuriem izdodas atrast to vienu īsto, īsto cilvēciņu un būt laimīgiem, un radīt laimīgu ģimeni. Es arī tā gribu - ļoti. Un man ir žēl, ka viņš neizvēlas mani. Lai gan pēdējā reizē viņš man skaidrā tekstā uzrakstīja, ka, ja viņam nebūtu bērnu, viss jau sen būtu citādi. Bet viņš nevar to nodarīt saviem bērniem. Ko es arī saprotu.
|
April 28th, 2017
04:55 pm
Ir interesanti, kā viss tā mainās.
Viņš man šodien piezvanīja. Un prasīja par laivu. Pēc balss nebija pikts uz mani.
Es domāju, ka viņš nekad nesapratīs manus pārdzīvojumus un iespējams nekad tā līdz galam neapjautīs, ka visi mani lielie pārdzīvojumi ir viņa dēļ. Viņš apvainojas uz mani, viņš apvainojas, ka lietas nenotiek tā, kā viņš vēlētos. (Es jūtu, ka šobrīd manī ir dusmas pret viņu, bet tas viss ir mainīgs). Ka es neizvēlos viņu, lai gan pirms tam esmu samaksāju naudu par kaut ko citu un jau viss ir saplānots. Ja viņam tā būtu, ja būtu jau par kaut ko samaksāts, un es viņam pēkšņi piedāvātu darīt ko citu, es neapvainotos un nedusmotos, ja viņš ietu turp, kur jau ir samaksāts. Un runa jau nav par to, ka es negribētu viņu satikt, bet šoreiz man gribējās iet tur, nevis darīt viņa piedāvāto. Viņš vēl pats pēdējā reizē, kad es pārdzīvoju, ka netieku ar viņu, jo man jau bija viss sarunāts līdz pēdējam, viņš vēl teica, lai es neuztraucos un eju tur, kur jau ir viss saplānots, ka viņš negribot, lai ir tā, ka viņš būtu jēla ola.
Un reizēm es vienkārši viņu nesaprotu. Viņš ir cilvēks, kuram nedrīkst teikt Nē, jo tad sāksies Klusuma stunda. Man šķiet, ka tas ir dabiski, ka ne vienmēr es gribu darīt to, ko viņš vēlas darīt. Un par to nav jādusmojas un mūsu attiecības jau tas īsti nekā nemaina. Ar viņu ir grūti reizēm, un viņš pats to ļoti labi apzinās.
Bet, jā, es tikai pārliecinos šoreiz, ka es pati sev neko tā īsti nedrīkstu plānot. Kaut ko, ko es tiešām vēlētos darīt, kā aizpildīt savu tukšo laiku, jo jebkurā dienā var nokrist viņa kāds piedāvājums, par kuriem es arī reizēm nesaprotu, vai viņš mani tikai informē un stāsta par to, vai aicina līdzi. Un, ja tāds piedāvājums nokrīt, tad es nedrīkstu teikt Nē, jo pēc tam man jārēķinās ar sekām.
Viņš nedrīkst mani tā pieradināt, izrādot tik ļoti, ļoti daudz mīļuma un gādību, ja pēc tam notiek šādi. Bet ikkatru reizi es tik ļoti pieķeros viņam. Un katrreiz, ja mani aicina kāds cits, man arī tas ir jāapdomā; un šobrīd par to domājot, uzreiz iemetas smagums pakrūtē un gribas raudāt.
|
April 26th, 2017
01:30 pm
Šodien pienāca tā diena, kad es sapratu, ka tomēr šo vietni man vajag. Ir pārāk daudz dažādu domu galvā, kuras nedrīkst nevienam stāstīt. Dažādu iemeslu dēļ - apvainosies, noslēpums, sadusmosies un nerunās ar mani.
Vispār tas ir tā bēdīgi, ka cilvēkam, kuru Tu uzskati sev par vistuvāko, nevari vienmēr visu izstāstīt, kā Tu jūties. Ir lietas, kuras ir jānorij un kuras nedrīkst sāpēt. Un kuras ir jāslēpj, lai neuzzinātu.
Un tas darbojas abos virzienos - gan uz viņu, gan arī uz apkārtējiem.
|
|
|