|
|
|
May 3rd, 2017
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) kurmiic | 11:49 pm
Te pēdējās dienas daudz domāju par to, ko viņš man teica. Es zinu, ka domāšana jau nekur neved, bet nu tik un tā.
Viņš teica, ka, ja viņš būtu laimīgs tagadējās attiecībās, tad vai tad viņam vajadzētu mani? Tas man liek priecāties, pat primāri, jo tas nozīmē, ka nekas viņiem tur nav kārtībā. Un, ka viņš tad drīzāk ir nelaimīgs pats nekā, ka bērni ir nelaimīgi. Jo viņš grib palaist pasaulē laimīgus bērnus, pat, ja pats ir nelaimīgs.
Un, ka viņš nezinot kas notiks. Un toreiz pie virtuves galda, kad es uz dēlīša esot kapājusi tur šo to, viņš man ko teica. Tik problēma tā, ka toreiz es nesadzirdēju, ko viņš man teica un, lai viņš nesadomātu, ka es neklausos, ko viņš saka, es viņam nepārjautāju. Bet tad viņš turpināja, sēdēdams pie stūres, un teica, ka viņam ir plāni B, C un D un tajos visos man ir atvēlēta galvenā loma.
Es zinu, ka tas ir patiesi, ka esmu tur viņa sirsniņā, un viņš vienmēr būs manējā. Un ar to pēdējo reizi viņš atkal man ir iedevis cerību, ka viss var izdoties. Ir varbūt tikai mazliet jāpaciešas.
Tai dienā viņš arī palika pie manis pa nakti un uztaisīja varenu pārsteigumu ar savu pēkšņo un negaidīto ierašanos. :) Un es nezinu, ko man tagad domāt un kā rīkoties. Man reizēm gribas viņam pateikt, lai nepieradina mani pie sevis, ja pēc tam notiek kas slikts. Es to nekad nevaru pārdzīvot. Es krītu un nevaru paelpot, un man trīc rokas. Bet viss, ko es vēlos, ir miers un harmonija, un mīļums un pieskārieni manā dzīvē.
Viņš teica, ka mums nav vienkāršs liktenis. Un es zinu, ka viņš netic liktenim vai jebkam tādam, tāpēc es biju izbrīnīta, to dzirdot. Un varbūt tiešām, patiešām esmu viņa sirsniņā daudz, daudz dziļāk nekā tas otrs cilvēks. Mūsu mīlestība ir daudzkārt lielāka un stiprāka, un dziļāka. Tā sajūta, kad paskaties uz otru, un actiņas labsajūtā un mīlā izkūst, ķermenis šķietami atslābst un nolaižas lejā, un Tu sajūti siltu mieru iekšā, tikai skatoties uz šo cilvēku.
Un vispār tas notika jau pirms dažām dienām, bet es par to rakstu tikai šodien. Jo, izrādās, ka es rakstu tikai tad, kad jūtos skumji un jūtos nelaimīgi.
Bet viņš ar to, ko viņš man teica, viņš liek man domāt, ka tiešām es lieku viņam justies laimīgi. Un es pati par to brīnos. Ka kāds var mīlēt mani tik ļoti.
Tai pēdējā reizē viss šķietami bija citādi. Mēs pat par bērniem parunājām. Ne par nākotnes savējiem, bet par dzemdībām un tādām ar nākotni ļoti saistītām tēmām, kas dveš manī arvien lielāku cerību par būšanu kopā. Viņš bija mīļš un mierīgs.
Vispār mana dzīve ir krietni sarežģīta. Es apbrīnoju tos cilvēkus, kuriem izdodas atrast to vienu īsto, īsto cilvēciņu un būt laimīgiem, un radīt laimīgu ģimeni. Es arī tā gribu - ļoti. Un man ir žēl, ka viņš neizvēlas mani. Lai gan pēdējā reizē viņš man skaidrā tekstā uzrakstīja, ka, ja viņam nebūtu bērnu, viss jau sen būtu citādi. Bet viņš nevar to nodarīt saviem bērniem. Ko es arī saprotu.
|
Reply
|
|