| |
[Jun. 16th, 2006|10:57 am] |
Nu atkal ir sakraajies.
Par kompleksiem. Vismaz es tos nosaukshu taa, kaut gan kaads psihoterapeits tos nosauktu kaadaa latiinju nosaukumaa, kas apziimeetu slimiibu.
Es nedziivoju tagad. Es visu laiku sapnjoju - kaa buutu ja... Ja man buutu gari mati, tad gan es buutu smuka, forsha u.t.t. Taa es teicu pirms gada. Tagad man ir gari mati un juutos nelaimiiga.. Ziemaa gaidu vasaru, jo tad varees sapirkt visaadas sandales un svaarcinjus.. Vasaraa gaidu ziemu, jo jau esmu noleemusi kaadu meeteli pirkt. Un dabuujot kaaroto atkal juutos nelaimiiga, jo tas nesniedz cereeto - neesmu laimiiga tik un taa...
Taapat ir ar attieciibaam - jau gadu, nee pat divus, domaaju - kaa buutu ja buutu kopaa ar savu lielo bijusho miilu.. Esmu kopaa ar citu jau gandriiz gadu un nespeeju nedomaat par ieprieksheejo, jo neesmu laimiiga..
Ir protams briizhi, ka leecu pa gaisu no laimes, bet tie ir tik iisi..
Un tagad jaunais plaans - paardos maaju, nopirkshu dziivokli un suni, un tad gan buushu laimiiga.. Bet zinies, kaut kaa pati vairs sev neticu.. |
|
|
