| 9:20p |
Ak, tā...
Brauciens izvērtās jaukāks, kā biju domājusi.
Sākumā peintbols. Neteikšu, ka Riktīgi Noķēru Azartu, bet vispār - patika.;) Līdz pirmajam "ievainojumam" slēpos eglītēs, sak, drošs paliek nedrošs. Pēc tam, kad dabūju pirmo lodi ribās, nosecināju, ka nemaz tik sāpīgi nav, un tad jau cilpoju/rāpoju/atšaudījos drošāk;) Ja vēl kāds mani iemācītu pareizi mērķēt (metode ar tēmekli, ko reiz mācīja vidusskolas MA, nenostrādāja, un katrs trāpījums bija čista veiksme!)... Jāsaka gan, ka ar nopietniem večiem-spečukiem es laikam tomēr neparakstītos kariņu spēlēt, vot kādu sīku skolnieciņu bandu gan varētu atšaut, jā, to gan;>
Pēc tam bija "Jaunsētas" ezera krastā, pirts un karstā ūdens kubuls mežā. Sniegs līdz potītēm un uz egļu zariem. Un abzolūts klusums. Pa visu vakaru izdzēru, šķiet, gramus 100-150 šņabja. Kaut kā vāji, bet nevar tak katra darba korporatīvajos tusiņos aizliet acis;>>>
Nē, savu fobiju pret zirgiem* tā arī nespēju pārvarēt un nemēģināju jāt. Un droši vien nemēģināšu nekad. Bet nu, visu šajā dzīvē provēt droši vien nemaz nevajag;)))
* iespējams, ka esmu stāstījusi: kad man bija gadi 4-5, kaimiņu ķēve man iekoda plecā. Tā baigi stipri iekoda. Da vilks viņu zina: šamai bija slikts garīgais todien vai arī es viņas purnu ne tā paglaudīju. Es nevienam pieaugušajam neko neteicu - sak, tāpat jau bārsies un teiks, ka pati vien vainīga - ielīdu šķūnī, nopinkšķējos (es pat nezinu, aiz ko vairāk - dēļ sāpēm vai dēļ tā, ka jutos piečakarēta: "es tev uzticējos, a tu, suka, man iekodi!"), bet kopš tā laika zirgiem tuvāk par 3 m neeju;/ |