Pātaru Ansis' Journal

Runājot par labajiem meliem...
Personīgi es jau daudzākus gadus praktiski nemeloju (vismaz privātajā dzīvē, darbs - neskaitās, tur citreiz nākas pacientiem/klientiem makaronus uz ausīm karināt) - tā nudien ir vieglāk: nav jāatceras, ko kuram esi teicis. Es jau neesmu nekāds Štirlics ar absolūto atmiņu;))) Un vēl - ir nācies pārliecināties, ka gandrīz dajebkuri meli agri vai vēlu izlien kā īlens no vilnas maisa. Un tad ir kauns. Vienkāršāk nepateikt līdz galam, noklusēt kaut ko. Piemēram, ļoti novērtēju to, ka Juniors man nemelo. Jā, nemaz nesmejieties par manu naivumu! Gadās, ka viņš saka: "Māte, tev tas nav jāzina." OK, es arī neuzstāju un tālāk neprašņāju (tāpat visbiežāk nenociešas un pēc brīža izpļāpājas;)). Un mana visdziļākā pārliecība ir tāda, ka: ja tu cilvēkam melo, tātad necieni un nemīli viņu. Jo vairāk, ja sāc melot pirms jautājums vispār uzdots. Tad nu pajautā sev - a kāpēc es vispār meloju? Lai pats izliktos labāks? Vai tāpēc, ka uzskati to otru par stulbu?
Atbildēs pavīdēja variants "glābtu savu/citu pakaļu". Nu jā, kad es vēl biju precējusies, es tieši šī iemesla pēc mēdzu melot (oi, ja nemelotu, sen būtu dabūjusi cirvi mugurā!), bet tā jau nebija normāla laulība, bet kaut kāda hujņa, izviņajusj za svoj francuzskij! Mīļie cilvēki, karš jau sen beidzies un neesam mēs neviens Zoja Kosmodemjanska esesiešu nagos!;) Bet nu labi, ekstrā gadījumos šitas vēl varētu derēt. (Es pati pēdējo reizi meloju mazā pilsētiņā pie Turcijas robežas - stāstīju par vīru, kas mani gaida mājās, aprakstīju viņa darbu un mašīnu. Kas būtu noticis, ja es godīgi atzītos, ka neviena jau man nav un vispār sekss man nav bijis jau gandrīz pusgadu? Nu skaidrs - kas. Bet nē, tiku sveikā cauri, ij bez vienas uzspiestas bučas. Cits jautājums, protams, kāpēc es šādā situācijā nonācu...)
Tālāk: "Tādi, kas iepriecina kādu. Tādi, kas nepieciešami, lai kādam būtu labi." Piemērs, nu kaut vai tā pati Puškarjova (gandrīz visi šito tak skatās un zinās, par ko es mekšķu;)) - kad viņa atnāca uz darbu sarotājusies kā tāds cirka zirgs, neviena, NEVIENA no draudzenēm nepateica, ka nav labi. Visas kaut ko mekšķēja par "stilīgi", "dzīvīgi", hvz ko. Nahuj tādas draudzenes! Nahuj tādu atbalstu! Negribu dzirdēt "Vai kur tu labi izskaties!", ja patiesībā esmu pēc ķēma!
"es varu mainīties, es varu saņemties, es varu sagribēt, es varu tikt galā, es vēl nemaz neesmu veca:)" Nu jā pašiedvesma jau tiešām ir tādi meli vien. Meli sev;) Kaut gan... ja Tev kaut kur dziļi, dziļi iekšā būs tā spēja mainīties, saņemties, utt, tik dziļi, dziļi, ka pat pats par to nenojaut - tad jau tā vairs nav mānīšanās un meli, koa?;)))
Un kas man vislabāk patika: "labie meli ir teātris un spēles." Un pasakas, piebildīšu. Un Salatētis. Un rūķīši. Un runājoši zirgi.;) Jā, laikam tak ir tie Labie Meli tomēr, a?;)))