| 9:43a |
Maza, maza meitenīte
Tek pa ceļu dziedādama...
Es nekad nodomāju, ka kādreiz pa nopietnam likšu banu. Var jau uzlikt muļķojoties, uz stundu - tas ir kā aizspiest kādam muti ar plaukstu un saukt: "Nerunā! Kuš!" un visi saprot, ka tā ir tikai koķetēšana un ākstīšanās. Bet nopietni - man vienmēr licies, ka tas ir bērnišķīgi, ka tas ir izrādīt savu vājumu. Tāpat nekad nedomāju, ka nopietni noliegšu anonīmos komentārus savā žurnālā. Bet vakar man pat gribējās nolikvidēties: šeit, draugos, nolikvidēt visas savas i-net adreses un izslēgt telefonu - nomirt virtuāli.
Koši balta villainīte
Sarkans rožu vainadziņš...
Nekad neesmu teikusi/domājusi, ka esmu ideāla. Esmu pārmēru principiāla, egoistiska, kašķīga, "man vienmēr taisnība" un kaut kur arī duma. Utt., utt., utt. Nezin kāpēc cilvēkiem (dažiem cilvēkiem) liekas, ka es sevi uzskatu par pasaules centru, esmu paštaisna un nekad neieklausos citos. Nu tā gan īsti nav. Bez tam - VIENA PAGALE NEDEG.
Es negāju noskumusi
Nevienā(i) vietiņā...
Tā kā gandrīz vienmēr esmu smaidīga un čivinoša, tās retās reizes, kad tāda neesmu, tiek uztvertas kā nodevība. Bet es arī esmu cilvēks: man nomirst vai saslimst kāds tuvs cilvēks, nav naudas, saslimstu pati vai notiek vēl kas cits. Man IR TIESĪBAS reizēm nebūt priecīgai.
Ar dziesmiņu druvā gāju
Ar valodu sētiņā...
šis ir pēdējais ieraksts, ko var lasīt visi, kam nav slinkums. Visus nākošos redzēs tikai tie, ko esmu "piefrendojusi". Man ir tiesības justies labi, tb arī virtuāli satikties tikai ar tiem, kas man liek priecāties.
Tradi rallā, tradi rallā...;)))))))
Current Mood: filozofisks |