| Nafta |
[Sep. 8th, 2005|01:58 pm] |
Drīkst es kautko pateikšu sakarā ar sabiedrības lielas daļas histēriju sakarā ar augstajām degvielas cenām? Paldies, es mēģināšu būt maksimāli īss.
Vakardienas vēstule
Kā atceramies vakar daudzi saņēma apkārtceļojošu e-pasta vēstuli, kurā tika aicināti boikotēt Statoil kautkādā septembra dienā, apstāties malā uz 15 minūtēm, dikti pīpināt un arī antennas apsiet ar melnām lentītēm. Dienas laikā par to pat ziņoja LETA un vakarā vēl LNT ziņas, kā arī Panorāma piešāva eļļu ugunij.
Personīgi man šī vēstule izraisa zināmu smīnu – 1) anonīma vēstule nevar izraisīt uzticību un kautkādu nopietnības devu; 2) nav īsti skaidrs pret ko protestē vēstules autors; 3) tiek aicināti uz darbībām par kurām var dabūt sodus pēc CSN – signalizēšana pilsētā stāvot ielas malā.
Kas vainīgs?
Par to, ka nav skaidrs pret ko protestē. Pret cenu celšanos uz degvielu? Pret Statoil ļaunprātīgo situācijas izmantošanu? Nav vēlme ieskatīties nedaudz dziļāk? Latvijā benzīna tirgu vairumtirgošanas līmenī būtībā kontrolē Mažeiķu Nafta – tā nu vēsturski sanācis, ka tuvākā naftas pārstrādes rūpnīca mums ir netālu salīdznoši ar citām rūpnīcām – Krievijā. Papildus mums ir dažādas ES direktīvas, kas padara benzīna ievešanu no Austrumiem ļoti sarežģītu, lai neteiktu neiespējamu. Mažeiķu Naftas politika ir atbilstoši reģioniem – viņu pienākums NAV uztraukties par manu, tavu vai mūsu kopā maciņa labklājību. Viņiem ir jāpelna, bet peļņai ir jābūt maksimāli lielai. Tas ir vienkārši bizness – minimums izdevumu, maksimums peļņas. Tomēr šeit var meklēt jau pirmo vainīgo – pirms iestāšanās ES valstij bija jāseko līdzi situācijai un jāprognozē, ka aizverot ciet robežas mums būs benzīna monopols – ģeogrāfiski ievest no citām vietām ir ļoti neizdevīgi. Esmu pārliecināts, ka šo situāciju pilnīgi noteikti varēja uzmodelēt un cīnīties par ES normu liberalizēšanu, taču nē – valdības mums, it īpaši šīs Saeimas laikā, mainās apskaužami bieži, bet iepriekšējās nav spējušas izstrādāt kādu noteiktu stratēģiju enerģētikas jomā.
Otrais vainīgais – mēs paši. Gandrīz katru nedēļu es dodos kautkur izbraucienos vai darīšanās ārpus Rīgas un pajautātiet arī paši sev – vai var redzēt, ka Statoil tankos ir mazāk mašīnu? Vai varat to pašu teikt par Nesti, Dinaz utt? Nē – mašīnu tur ir tikpat daudz cik agrāk un ja ne vēl vairāk. Mēs šķendējamies, lamājamies un lādejamies, taču tik un tā – esam klāt kā mīļie, kad vajag uzpildīties! Mēs taču negribam zaudēt komfortu! Sabiedriskais transports – fui! Tāpēc braucam uz Statoil, Neste utt. Taču es tik tiešām neredzu, ka cilvēki daudz uzpildītos 1-2-3 tankos, kas ir lētākais Rīgas apkārtnē (2 santīmi nost no Statoil cenas (1 by default, otrs izmantojot karti maksājumam)). Mēs esam tādi mazohisti – rodam pieprasījumu, kas negad nav nozīmējis cenu pazemināšanos. Globāli nemākam saņemties – nebraucam vienu nedēļu (viena dienu uz kopējā fona ir piliens) ar mašīnām, bet sabiedrisko transportu. Slabo? Protams, ka slabo! Komforts. Vainojot Statoil, taču komforts.
Trešais vainīgais – globālās tendences. Ja paskatamies uz pasauli, tad redzam, ka terorisms globāli pieaug (Irāka, Afganistāna, Kaukāzs, Tuvie Austrumi) un nav nevienam noslēpums, ka tieši nafta, ko lielā mērā kontrolē arābu valstis, ir galvenais terorisma finansēšanas avots. Nauda terorismam ir vajadzīga arvien vairāk un vairāk, islama galējais traktējums pieņemas spēkā un naftas cenas augšana ir likumsakarīga. Tāpat ir jāsaprot, ka melnā zelta nav palicis daudz un agri vai vēlu tas būs deficīts nevis zelta, bet briljantu vērtē. Tāpēc pašlaik kautko prognozēt nav iespējams. Protams, situāciju izmanto arī dažādi investīciju fondi, kas spekulējot ar dažādiem faktoriem panāk cenas celšanos.
Tas tā – īsumā. Ļoti īsumā. |
|
|
