| |
[Aug. 21st, 2006|09:22 am] |
|
Šorīt braucot garām centrālajam pastam virzienā uz Daugavu, varēja redzēt kā viens lauku tjūninga cienītājs, meistarīgs BMW braucējs, sap**ies meistarībā. Uzskrējis virsū nevājai apmalītei un ielocījies vēl stabiņā. |
|
|
| |
[Aug. 21st, 2006|04:16 pm] |
Es, protams, nesaku, ka tas ir slikti vai tā nav pareizi, bet viens godmanisks "bet!".. Man, goda vārds, nav izprotamas vecāku darbības, kuriem ir piedzimis tikko bēbis. Tas, ka visa dzīve pakārtojas bēbja vajadzībām, tomēr ir normāli. Taču, ka cilvēks pazūd kā personība, vot tas ir vājprāts.
Ir viņa bēbis un varbūt viņš pats. Draugos profilā labākajā gadījumā ir viņa bilde un bēbis, visbiežāk - pats bēbis. Albumā ir tikai un vienīgi bēbja bildes - "Kā Ansītis brauca pie Grietiņas", "Kā Ansīti atrādījām lauku radiem", "Ansītis vannojās jau trešo reizi šodien" un "Ansītis atkal smaida". Pie tām tajās bildēs redzams viens un tas pats sižets - Ansītis tā, Ansītis šitā un Ansītis šitentā. Katrā galerijā viens un tas pats, viens un tas pats - mainās skati aiz Ansīša. Saprotiet pareizi, mīļīe, jaunie vecāki - bēbis ir forši un atbalstāmi, taču kāpēc jūs paši pazūdat kā personības? Kāpēc, visbiežāk, ar jums runājoties dzirdam, kā Ansītim izgājis vēders un kā Ansītis vakar izplunčājās?! Jums, kā personībām, nav nekas palicis ko pateikt par sevi, pārdzīvojumiem, piedzīvojumiem?!
Es ļoti ceru, ka tad, kad pats būšu tēvs, nekļūšu par tādu infantīlu nūģi, kas pat darba pīpētavā apspriedīs veikala Obaibi piedāvājumu. Hau. |
|
|