Elementāra pieklājība
Aug. 21st, 2004 | 11:38 pm
music: Nightmares On Wax - Thinking of omara
Sarkans audi iegriezās šķērsielā un sāka lēnām pa to ripot - tā vadītājs meklēja vietu, kur noparkoties. Nebija vēl pārāk vēls, tomēr Kaspars bija ļoti noguris pēc smagas dienas ofisā, tāpēc viņam gribējās ātrāk nokļūt mājās. Beidzot atradis brīvu vietu Kaspars priecīgs novietoja tur auto. Izslēgta aizdedze, aizcirstas durvis, atvērts bagāžnieks, izņemti Rimi iepirkuma maisi, portfelis, volejbola bumba, aizcirsts bagāžnieks, signalizācijas pīkstieni. Beidzot var iet mājās. Šovakar varēs mierīgi paskatīties olimpiskās spēles.
Vienā rokā turēdams divus pilnus Rimi maisus, otrā - portfeli un vēl vienu maisu un padusē iežmiedzis bumbu, Kaspars devās savas mājas virzienā. Maisi bija smagi, bumba šļuka ārā, vēl vajadzēs nospiest kodu un atvērt pasmagās parādes durvis. Labi, ka vismaz ir lifts. Pēkšņi parādes durvis atvērās. Kaspars pielika soli. Varbūt vēl paspēs. Pa durvīm iznāca kāds jaunietis tērpies šaurās džinsu biksēs un melnos stulma zābakos. Mugurā tam neskatoties uz silto laiku bija ādas jaka. Mati melni krāsoti. Kaspars pasmīnēja. Vienmēr viņš bija uzjautrinājies par šādu jaunatni.
Izskatījās, ka Kaspars tomēr nepaspēs. Kad viņš nogriezās uz celiņu, kas veda pie viņa durvīm, tās jau lēnām vērās ciet. Iznākušais puisis paskatījās apkārt un grasījāš jau doties, bet tomēr apstājās un ar roku pieturēja durvis. Kad Kaspars pa tām iegāja, puisis pamāja ar galvu un pateica lūdzu.Iekāpis liftā Kaspars pasmaidīja vēlreiz. Varbūt jaunietim vēl ir potenciāls. Kaut ko dzīvē iespējams tomēr sasniegs.
Izkāpis no lifta Kaspars ar pieri nospieda zvana pogu. Zvans iezvanījās, bet nekas nenotika. Vēlreiz. Tas pats. Dusmīgs Kaspars nolika visas mantas uz grīdas un sāka meklēt atslēgas. laikam Daiga ir vannā. Tomēr izrādījās, ka durvis nav aizslēgtas. Dīvaini. Kaspars noāva kājas, nolika saiņus virtuvē un devās uz istabu. Iegājis iekšā, Kaspars ieraudzīja Daigu guļam gultā. Kapēc tad viņa nevēra vaļā durvis? Kaspars pienāca klāt un sastinga. Daigas seja bija klāta zilumiem un gar lūpas kaktiņu bija notecējušas asinis. Daigai blakus mētājās krāsns kruķis un viņu Polaroid fotoaparāts. Uz krūtīm gulēja fotogrāfija - ņirdzošā grimasē saviebta seja, kas peiderēja pusim ar krāsotajiem matiem. Zem fotogrāfijas bija rakstīts tas biju es:).
Vienā rokā turēdams divus pilnus Rimi maisus, otrā - portfeli un vēl vienu maisu un padusē iežmiedzis bumbu, Kaspars devās savas mājas virzienā. Maisi bija smagi, bumba šļuka ārā, vēl vajadzēs nospiest kodu un atvērt pasmagās parādes durvis. Labi, ka vismaz ir lifts. Pēkšņi parādes durvis atvērās. Kaspars pielika soli. Varbūt vēl paspēs. Pa durvīm iznāca kāds jaunietis tērpies šaurās džinsu biksēs un melnos stulma zābakos. Mugurā tam neskatoties uz silto laiku bija ādas jaka. Mati melni krāsoti. Kaspars pasmīnēja. Vienmēr viņš bija uzjautrinājies par šādu jaunatni.
Izskatījās, ka Kaspars tomēr nepaspēs. Kad viņš nogriezās uz celiņu, kas veda pie viņa durvīm, tās jau lēnām vērās ciet. Iznākušais puisis paskatījās apkārt un grasījāš jau doties, bet tomēr apstājās un ar roku pieturēja durvis. Kad Kaspars pa tām iegāja, puisis pamāja ar galvu un pateica lūdzu.Iekāpis liftā Kaspars pasmaidīja vēlreiz. Varbūt jaunietim vēl ir potenciāls. Kaut ko dzīvē iespējams tomēr sasniegs.
Izkāpis no lifta Kaspars ar pieri nospieda zvana pogu. Zvans iezvanījās, bet nekas nenotika. Vēlreiz. Tas pats. Dusmīgs Kaspars nolika visas mantas uz grīdas un sāka meklēt atslēgas. laikam Daiga ir vannā. Tomēr izrādījās, ka durvis nav aizslēgtas. Dīvaini. Kaspars noāva kājas, nolika saiņus virtuvē un devās uz istabu. Iegājis iekšā, Kaspars ieraudzīja Daigu guļam gultā. Kapēc tad viņa nevēra vaļā durvis? Kaspars pienāca klāt un sastinga. Daigas seja bija klāta zilumiem un gar lūpas kaktiņu bija notecējušas asinis. Daigai blakus mētājās krāsns kruķis un viņu Polaroid fotoaparāts. Uz krūtīm gulēja fotogrāfija - ņirdzošā grimasē saviebta seja, kas peiderēja pusim ar krāsotajiem matiem. Zem fotogrāfijas bija rakstīts tas biju es:).