Vienīgais Labais - June 19th, 2004

Atliek tikai nieka 3/4 gada pavadīt ~Rīgā, lai neliels izbrauciens ārpus tās sagadātu neizmērojamu sajūsmu. Devos apsveikt smits dzimšanas dienā uz Valmieru. Par pašu pasākumu nerunāšu (pirts bija fantastiska, alus pludoja, utt.). Bet ceļš uz turieni bija arī fantastisks. Sapratu, ka kaut kad būs jāpielieto koncepts apceļo savu dzimto zemi. Paņemt telti, guļammaisu, mašīnu (?) un kur acis rāda. Skaista tomēr tā Latvija. Un kulminācija visam bija, kad pēkšņi vienā ceļa pusē iznira divas varavīksnes - viena liela, mazliet blāvāka un viena spilgta tai iekšpusē - abas pāri visai pamalei. Bet tādas, ka acis gandrīz žilbst.

Ļoti bieži nākas manīt, kad kāds virtuāls tēls nomirst. Īpašniekam tas apnīk. Gribas atkratīties no "atkarības". Vienalga kāds ir iemels. Lielākajā daļā gadījumu (ar ļoti retiem izņēmumiem) personības reālais tēls turpina pilnīgi pilnvērtīgi funkcionēt un dzīvot.

Man, savukārt, ienāca prātā tas, ka ja notiek tieši pretējais - nomirst reālais tēls, dīvainā kārtā virtuālais arī turpina savdabīgu eksistenci. Paroles jau neviens (parasti) nezin. Accounti jau netiek dzēsti. Protams nav arī nekādas aktivitātes. Interesanta sajūta - kas to zin, varbūt kāds Tavs SCibas draugs (firends) patiesībā ir jau nomiris!